pieci no rīta, nezinu, cik ilgi jau esmu gulējis uz muguras atvērtām acīm te, kur neatbild uz zvaniem, staigā cauri sienām, dzer un smēķē cigareti pēc cigaretes, cīnoties ar apetīti, kur tu nekad negribētu pamosties no rīta.
nezinu, cik ilgi jau ir bijis pieci no rīta. manas diennaktis izgrieztas ar naktīm uz āru.
nezinu, cik ilgi jau ir bijusi gaisma koridora galā, pie kuras turējos kā bērns pie mātes svārku malas.
tagad pelēka, atturīga gaisma, nākdama no ārpuses, padarījusi to blāvu. iesākumā bija vien šaura strēle, kas norādīja gaišu laukumu uz sienas, it kā liecinot, ka bēgšana pastāv, kaut durvju nebija tai vietā. tagad tā ir visur, nākdama no ārpuses caur logu, ieplūstot pa durvju apakšu.
piecos no rīta gaisma ir atjaukta ar svinu un kritušajām lapām. tā ir alkohola bezmiega gaisma. tai ir savas ātrums, tā izplešas un piepilda telpu kā tvana gāze.
kādreiz es nemaz nezināju, ka ir tāda stunda – pieci no rīta. lēna, iespējams, nebeidzama. drudža stunda, kad pamosties pats savā gultā, nesaprotot, kur atrodies, un viss ir bez nosaukuma, un viss ir bez vārda. sešdesmit minūtes tukšas ainavas vilciena logā starp diviem robežpunktiem.
vai sanāktu dzīve no manām alkohola stundām, kuras neatceros? un kas tā būtu par dzīvi, turot pasauli drošā attālumā no sevis, lai piecos no rīta pasaule negaidot sabruktu man pāri.
ja laiks ir šķidrums, kur paliek minūtes, ko mēs, ķermeņi, iegremdēti laikā, izspiežam virs tā līmeņa? vai arī tas ir lode, kas sadalās, ienākot miesā? vai arī tas nāk viss uzreiz, ietverot mūs ar visu savu spēku? un tas saka: esmu tukšs iekšpusē, lai apņemtu tevi visu.
piecos no rīta šī ir tā vieta, no kuras izsūtīt pēdējās ar roku rakstītās vēstules par to, ka ir auksti, man salst un es nevaru pārrasties mājās.
ir pieci no rīta. šīs ir manas netīrās lappuses.
(a.viguls)
nezinu, cik ilgi jau ir bijis pieci no rīta. manas diennaktis izgrieztas ar naktīm uz āru.
nezinu, cik ilgi jau ir bijusi gaisma koridora galā, pie kuras turējos kā bērns pie mātes svārku malas.
tagad pelēka, atturīga gaisma, nākdama no ārpuses, padarījusi to blāvu. iesākumā bija vien šaura strēle, kas norādīja gaišu laukumu uz sienas, it kā liecinot, ka bēgšana pastāv, kaut durvju nebija tai vietā. tagad tā ir visur, nākdama no ārpuses caur logu, ieplūstot pa durvju apakšu.
piecos no rīta gaisma ir atjaukta ar svinu un kritušajām lapām. tā ir alkohola bezmiega gaisma. tai ir savas ātrums, tā izplešas un piepilda telpu kā tvana gāze.
kādreiz es nemaz nezināju, ka ir tāda stunda – pieci no rīta. lēna, iespējams, nebeidzama. drudža stunda, kad pamosties pats savā gultā, nesaprotot, kur atrodies, un viss ir bez nosaukuma, un viss ir bez vārda. sešdesmit minūtes tukšas ainavas vilciena logā starp diviem robežpunktiem.
vai sanāktu dzīve no manām alkohola stundām, kuras neatceros? un kas tā būtu par dzīvi, turot pasauli drošā attālumā no sevis, lai piecos no rīta pasaule negaidot sabruktu man pāri.
ja laiks ir šķidrums, kur paliek minūtes, ko mēs, ķermeņi, iegremdēti laikā, izspiežam virs tā līmeņa? vai arī tas ir lode, kas sadalās, ienākot miesā? vai arī tas nāk viss uzreiz, ietverot mūs ar visu savu spēku? un tas saka: esmu tukšs iekšpusē, lai apņemtu tevi visu.
piecos no rīta šī ir tā vieta, no kuras izsūtīt pēdējās ar roku rakstītās vēstules par to, ka ir auksti, man salst un es nevaru pārrasties mājās.
ir pieci no rīta. šīs ir manas netīrās lappuses.
(a.viguls)
čuksti