Te nu es eju. Viens starp tūkstošiem, gar skatlogiem, pilniem ar niekiem un dārglietām, klimstu, rokas sabāzis kabatās, kā jebkurš pastaigāt izgājis pilsētnieks-un manī pulsē asinis, bet pelēkās un baltās, mīkstmiesīgās masas līkločos, ko sauc par smadzenēm, plosās neredzama kauja, kas īsteno vērš par neīstu un neīsto par īsteno. Man pieskarās rokas un augumi, es jūtu, ka mani dažbrīd vēro acis, dzirdu automašīnas, balsis, visīstenākās īstenības mutuļošanu, esmu tanī ierauts pats un tai pašā laikā vēl tālāk no visa nekā tālais mēness.. Esmu uz kādas planētas, viņpus loģikas un neapstrīdamiem faktiem, kāda balss manī sauc vienu un to pašu vārdu, zinu, ka vārdam nav nozīmes, bet balss sauc tomēr, sauc dziļā klusumā, kurš bijis vienmēr un kurā izskanējuši daudzi saucieni, un no kurienes nekad nav saņemta atbilde, bet sauciens atskan vēl un vēl, mīlas nakts un nāves nakts sauciens, ekstāzes un zūdošas apziņas sauciens, džungļu un tuksnešu... es varu tūkstošiem atbilžu zināt, bet šī viena ir ārpus manis un nekad nav man sasniedzama.
Garastāvoklis:: tukšs
Mūzika: vilciens dārd
čuksti