tajā dzīvoklī smirdēja pēc padomju skapja, bet tajā pēc mūsdienu plastmasas un tajā pēc blondīņu smaržām un tajā tur pēc kafijas un tajā pēc zeķēm un alus bet šitajā pēc cigarešu dūmiem alkohola un vīraka
un ne pēc manis
paēdušie monstri miglas tītā rītā šuj pasaules rētas zemeslode griežas un griežas savā apātijā pasaules agonijas pēdējais elpas vilciens lai jūk mūsu sajūtu roboti tukšie atrofētie māju slēģi tie kliedz par neesošiem pieskārieniem un vakardienas jūtām viņi grib mūs izvarot un apēst strīpas savilkt mūsu prātos