Pēdējās dienās viss kaut nedaudz kaitina, tikai ieraugot Viņu gribās pasmaidīt, viņš - mans sargeņģelis.
Pilna skola zināmu cilvēku, gribās iet garām un ierēkt par viņiem visiem. :D Skolā diezgan grūti, nav laika, katru vakaru gulēt eju apmēram 2, aizmigt speeju pat autobusā, par laimi nevienu reizi vēl nēesmu nogulējusi savu pieturu. Nezinu, pati sevi nepazīstu, jūtos kā flegma, kurai viss ir vienalga (pie vienas vietas).
Kas to lai zin - varbūt tikšu, varbūt netikšu uz Spāniju, varbūt tikšu, varbūt netikšu uz Ēģipti, tas pats arī par Italiju. Vienkārši nav nekam spēka, nav gaismas tuneļa galā kam dēļ censties.
|