Sākot sevi vairāk kritizēt pamanu nepilnības arī citos, vairs pat īsti nesaprotu, kas ir manā gaumē. Kādreiz daudzi cilvēki likās simpātiski, bet tagad palikuši ir tikai 2 Var jau būt, ka tiešām neviens nav ideāls, bet ja tā, tad nav pat pēc kā tiekties.
Es esot labs cilvēks tā saka 0,02% no cilvēkim, kas vispār man ko ir teikuši, 0,7% cilvēku domas man no tām tik tiešām ir svarīgas, procentuāli tas sanāk tik niecīgi, ka pat nezinu ko par sevi domāt.
Vai var būt labs tikai tādēļ, ka visu slikto nepasaki acīs, bet paturi pie sevis?
|