|
Es šķiet vienkārši bēgu, skrēju tikai skriešanas pēc, lai tikai ātrāk tiktu prom, tālāk no viņa. Kaut kas nesaprotams, pati sevi nepazinu, ar katru soli kļuva arvien mierīgāk, lēnāk, es jau biju aizbēgusi, ka tik ātrāk prom uz neatgriešanos. Tā mierīgi palika, likās, ka mani moca drudzis, te auksti, te karsti, vējš pūta uz mana kailā kakla, man nebija vairs kur mukt. "Bremzes!" , viņi tīšprāt vilkās tik lēni, lai aizkavētu, lai apstādinātu manu skrējienu, šķiet visa pasaule sadevās rokās, lai mani apturētu, bet nekas to nespēja mainīt, soļi paši gāja viens pēc otra, neviens nezināja, kur es skrienu, es neredzēju tam mērķi, tikai skrējiens, lai aizbēgtu...
|