bija krusa, tagad snieg sniegs. Pārklāj visu, viss paliek balts, labs. Nevienas pēdas sniegā, neviens nav uzdrīkstējies to kājām mīt.
Katra sniegpārsliņa tik sīki izzīmēta - īsts mākslas darbs bez autora. Saķērušās pikučos, un tā kā visbaltākais vatelīns no debesīm krīt, noklāj jumtus un zemi, nekas lai nepaliktu melns vai netīri pelēks.
Visu sajauc, aizsedz un noslēpj - kā īsta svētība, bet man prieks - lai varētu sevi pierādīt, šajā visu varenajā "ziemā".
Bet īstenībā tik vāja un bezspēcīga. Es toreiz nevarēju viņam iesist, vienk. nevarēju. Un tagad tik skumji ap sirdi, ka man pietrūkst spēka, pietrūkst spēka, lai sistu, lai aizstāvētu sevi, lai pastāvētu starp stiprajiem šajā mūžīgajā dzīves, izdzīvošanas ciklā. Man nepietika spēka, lai nodarīti kādam pāri, lai kaut reizi mūžā būtu "sliktā" .
|