|
es ieritinos zem segas, paņemu rokās krūzīti, kurā ir tēja ar pienu, tā lēnām to malkoju un domāju... "Kārtējais piektdienas vakars,... un es joprojām viena pati, un joprojām tā vientulīgi sēžu mājās piektdienas vakarā." Un lai gan domās nēesmu šeit, es gribētu lai man par viņu būtu vienalga, gribētu lai patiešām viss būtu nodzisis, un lai tur nekas vairs nebūtu palicis no pērnā gada. Gribētu tā objektīvi vērtēt meitenes, kas ap viņu kā bites uz medu ložņā, un gribētu ironiski smieties par to kas palicis vecajā gadā.
|