Mani māte ir sargājusi, no it kā tā kas man kaitētu, bet īstenībā tādejādi viņa man ir atņēmusi daļu prieka, daļu laimes šajā dzīvē. Tad nu jāsāk domāt - Vai labāk ir dzīvot īsu un laimīgu dzīvi, vai garu dzīvi un priecāties tikkai par to cik tā dzīve ir gara. Un kāpēc mēs katrs nevarētu zināt, kad mums jāaiziet no šīs pasaules.
Es tagad sēžu mājās un man ir tik sasodīti garlaicīgi. Es gribētu aizbraukt uz Valdemārpili un peldēties Sasmakā, aizbraukt uz Dundagu un pusdienās baudīt vecmāmiņas ceptās pankūkas ar zemeņu trinumu. Es gribētu uzaicināt to zēnu uzraut boulingu, izlekt ar izpletni vai kaut vai iztērēt naudu par braukšanu ar weiku.
Katru otro vakaru man uznāk depresija un es ilgi raudu par to cik mana dzīve ir sasodīti draņķīga. Katru dienu man gribas bļaut cik spēka. Es spēlēju klavieres, bet es māku tikai 2 skaņdarbus un tie jau man ir apriebušies. Es atceros lietas ko es esmu sačakarējusi, kļūdas ko esmu pieļāvusi. Sajūta ka jūdzos, bat vai tad tā nav ?
|