oh, šodein biju uz Kapiņiem. Dedzināju svecītes, rubin'āju zemē smiltīs caurumus un bāzu svecītes un grābu zemi. Šodien bija vissavādākais svecīšu vakars. Tik tādēļ, ka ārā nebija lielumlielais sals, un ceļi nebija ledū kalti. Pat sniegs nesniga, tik lietus ik pa laikam līņāja. Savāda diena..miers. Kamēr braucu transportos, tikmēr sapņoju...un sapņoju tik jaukas lietas, ka negribējās vērt acis vaļā, jo viss apkārt viss slapjš un pelēks. Pietam lailākoties man šodien kompāniju sastādīja vecie cilvēki. Un kad ik pa reizei, pa retam, ieraudzīju kādu jaunu seju..tad manī radās smīnveida smaids. Es cienu visus kuri dodas uz kapiem ar iekšēju prieku. :)
Vēl atmiņā uzvīdēja vecās atmiņas - par vecotēvu ar šņabīti, omu ar pīrāgiem utt. :)
Bet šodien bijām trijatā..es + mani vecāki, ar kuriem , tā aizdomājoties, secināju, ka andrīz nekur nedodos kopā. Pietam ar sabiedrisko, jo sakarā ar Nato un šīs dienas svētkiem, mašīnu nebūtu kur novietot.
Tāpēc nācās lielākoties klusēt, jo ar manējem man sevišķi nav par ko runāt. Vismas šodien nevēlējs, un māsa ar mums nepievienojās, tā ka šodien bija domu laiks, pārdomu, klusuma, svecīšu ņirboņas, skuju smaržas, lietus piļu un pārāk daudz avārijas signāļu tauru.