akcik akcik akick,

man sāp kakls, bet paldies Dievam -tagad es vairs nezvanos, bet ņemos ar datoru..
esmu datorizēta, dienā 8 stundas pavadu blenžot ekrānā un vislaik drukājot, pārbaudot, nodalot, šifrējot..
ēšana tagad ir mana lielā problēma, jo uzupurēju savu pusdienslaiku -lai ātrāk tiktu prom no darba, protams, melotu ja teiktu, ka darba laikā kaut ko neiemetu mutē, bet tad jau neatsver normaļas pustidenas.

vakar bija vien no manām skumjākajām dienām.
sekojoši -

Pēc darba, neēdusi, nosvīdusi, nogurusi, nostrādājusies baucu mājās, pa ceļam iegriezos slavenajā Olanijā un nopirku šokolādes pankūkas, ar domu, ka šodien gribu atpūsties, panašķoties un nolūzt pie televīzora, vēl ņemot vērā, ka varētu pavadīt visu dienu viena, jo visa mana famīlija aīzņemti mājās būtu atgriezušies tikai vēlā vakarā, TAČU
pie durvīm apjaušu, ak man nav dzīvokļa atslēgas! Man ar to pietika, lai es kļūtu nikna gan uz sevi, gan uz visiem pārējiem.
Tieši šī bija tā diena, kad abas manas draudzenes arī vairs nebija pieejamas, abas aizbraukušas pa savām darīšanām. Un pēkšņi es sajutos - baigi nelaimīga..ar tik man pietika.
Devos pie vienīgā varianta ar lielu cerību paņemt mana dzīvokļa rezerves atslēgu -vecvecākiem, kuri dzīvo apmēram 15 minūšu gājienā no mana mitekļa.
Aizgāju, mājās vienīgi mans stilīgais opaps, atslēga nebija - tā pakērta līdz omai, karoche, vecaistēvs gribēja būt jauks - deva ēst, izturējās jauki, bet es tā biju nogurusi, gribēju tikai būt mājās, nomazgāties, paēst, ieslēgt televizoru, atslīgt gultā, un ēst..
Viena! , ne jau ar viņu, pie viņa,
vispar ēstgriba bija liela, bet mana piečas īpašība te izpaudās īstajā absurdā un muļķa veidā - par spīti sev -es neēdu , sēdēju pie tv, un 5 reizzes skatījos ziņas, līdz sagaidīju atslēgu.. nu tā..

viss beidzās labi - esmu dzīva! :D