Es nekur neiederos, un nesaprotu , kas ar mani ir ne tā?!
pati sev patīku,
citiem izdabāt neizdabāju,
interešu man ir daudz,
esmu šauāslīgi laba, pret tiem , kuriem ir izdevies kļūt par maniem draugiem,
,bet draugu man ir (gandrīz vai nulle)
ar mani ir viegli vis-ko sarunāat, impulsīva,
man ir ideāla humorizjūta,
man patīk dejot - un tālu klejot,
esmu -Riktīgi - uzticama,
ar mani var doties kaut uz zemes malu, man būs padomāts gandrīz par visu,
ar mani ir diezgan droši, jo esmu gatava aizstāvēt savu draugu, pat pārāk neapdomāti, un pārgalvīgi - par sevi nedomājot,
man netīk sēdēt uz vietas neko nedarot, tāpēc rūpējos par domu veicināšanu,

Bet ar mani sadraudzēties ir gandrīz vai neies'pējami, jo ar nepazīstamajiem ir tā -
Vai nu uzreiz ir ideāls kontakts, un jūtos brīva,
Vai otrs un visbiežākais ir -
kad es nerunāju neko lieku, klusi klausos, skatos, vēroju, neko nesaku, neko nesaku, neko nesaku, ak'Dievs!, baidos pateikt ko muļķīgu, baidos neiederēties, baidos, ka mani nepienems,

Lai gan neko nedaru lietas labā lai tas notiktu, ir grūti,
egoisms izpaužas arī šeit - apstāklī, kad es - nevis pati mēģinu uzsākt sarunu, bet gaidu , kad kāds cits gribēs pūlēties lai ar mani sadraudzētos, Bet kam gan tas ir vajadzīgs?

Vēl viens apstāklis pierādās, tāds, ka man vieglāk sadraudzēties ar cilvēkiem, kuri ir tādā pašā situācijā kā es - nepazīstot viens otru,

Tāpēc secināju, ka iepazīties, vai iegūt draugus, jau esošā draugu lokā, kurā visi jau savā starpā viens otru labi zin, ir reti iespējams,
Vai arī ja te piepildās pirmais punkts - uzreiz ja tieku pieņemta, iesaistīta sarunās, un man viegli atvērties lai parādītu kāda esmjuu!
Jo es esmu forša! :)


VAI TIEŠĀM ES NEVARĒŠU DABŪT NORMĀLUS JAUNUS DRAUGUS, KAUT VIENU (man pietiktu)?

drošvien jāgaida, pārvākšanās, vai studiju laiki, vai ~~