vispār šodien izgājiens puzdienlaikā bija varen intresants.
tajos kvartālos, kas grupējas ap dzirnavu-ģertrūdes-tērbatas-barona, ja iet tur visur ar kājām, ir visādu kārdinājumu pilns. viskaukur iegāju, viskauko redzēju, paēdu krišnās, istabā arī biju, vēl viskur, kreklu Tev nopirku, vienbrīd jau likās, ka līdz aiskariem netikšu, bet tiku gan, labi, ka tā. nopirku arī piemērotas krāsas diegu. atpakaļceļā satiktu 3 tādus pašus ļaudis, ko turpceļā, galīgi jocīgi tas šķita, jo bija pagājušas 2 stundas, un atpakaļ es nācu pa _citu_ ceļu.
Tad vēl viens vecais kursants sveicināja franciksi (tas amizanti likās) un vēl redzēju dr.M.B. iznākam no klīnikas savās armani brillēs un ādas jakā.
nopirku avenes, kabinetā lido miilzīga sūdu muša. ir vasara.
es gribētu atbrīvoties no iespējamām negācijām priekšnieka sakarā, atstāstot visus viņa izgājienus
smieklīgs vecis, goda vārds
mana attieksme ir iegājusi fāzē "jā, kungs, labi, ja vien jūs tā vēlaties", "jā, lieliska ideja", "labi, kā teiksiet"
aceros - vēl pirms gada viena no tolaik, manuprāt, šaušalīgākajām lietām bija pusdienošana vienatnē.
pie visa, redz, pierodi
Visi meklē pārdošanas vadītājus vakanto vietu aizpildīšanai.
Gribu strādāt par iepirkšanās vadītāju.
rezignācija, mizantropija, pasivitāte, nopietnība un vieglas pasaules skumjas ir pastāvīgi dvēseles stāvokļi pēdējā laikā; pa vienam vai kombinācijās.
nav dusmu un zemes arī negribas spert gaisā.
ir sīki un īsi sadzīviska prieka uzplaiksnījumi.
kāpēc tā?
labrīt, esmu darbā
šorīt bija drēgni, aukstums līda zem bītlenes un pie luksoforiem es trīcēju pie visām miesām
gribas azotē un lai sasildi, un lai nav nekur jāiet.
šorīt vairāk nekā citus rītus gribējās
kalatejai pie manis ļoti patīk, bet mirte laikam neatkopsies.
tāpat arī pirmā iepazīšanās ar maizes krāsni drīzāk uzskatāma par neveiksmīgu.
"drīzāk neveiksmīgu" ;-)
man ir sajūta, ka esmu afigenna agri piecēlusies.
varbūt tāpēc, ka laukos, varbūt tāpēc, ka viena mājās. patīk tāda brīvas dienas sajūta. jū!
mani tas laiks, goda vārds, pārlieku ietekmē. šodien pat - tik tumšs pirmīt bija, ka taisni gaisma jādedz iekšā. iededzu gaismu - bet uzreiz drausmīgā rudens/ziemas noskaņa telpā, jo vasarā nekad gaismu te nededzu. briesmīgi.
bet par darbu runājot - līdz pat šai dienai nav bijis laika izlasīt pēdējo sestdienu! ārprāts kaut kāds. jāņem uz mājām.
kaifs ir zini kad? tad, kad var svētdienas rītā piecelties vienalga cikos, knakstīties ar kafiju, žāvētām plūmēm, kaut kādiem niekiem un mierīgi sagaidīt to brīdi, kad patiešām gribas ēst.
tiešām pats krutākais televizōrs pasaulē
no rītvakara (okei - parītvakara) to vien darīšu kā sēdēšu pie teļļuka un kaut ko lasīšu
mjau
sajūk dienas, paiet gadi, tas mans mūžs
visiem citiem ir ritms, es vienīgā nezinu, kas rīt par dienu, un nevajag arī
man vaig, lai deg zem kājām, lai nāves līnija ir tepat tuvu tuvu.
ja nē, tad ir kā šodien. pamostos un domāju - ō, vesela brīva diena, nekas nav paredzēt (happy)
b ī s t a m i
i'm good at pressure
Navigate: (Previous 20 Entries | Next 20 Entries)