šodien darba cēliena izskaņā es gāju bimbāt tualetē
protams, ka sevis žēlošana, bet tāda nu man te viņa šodien pasprukusi
iepriekšrakstīto papildinot - protams, tādā tīkamā nakts skurbumā biju aizmirsusi, ka varētu taču vēlēties, kaut priekšnieks izčabētu, vai vismaz sev novēlēt zirga devu iecietības, mēģinot ar viņu sadzīvot.
vairs cita nekā tāda nav laikam
es nezinu, man nav nekā tāda, ko es radikāli vēlētos mainīt divtūkstošdevītajā. man viss patīk. divtūkstošastotais noteikti ieies manā personīgajā vēsturē ar vairākām nozīmīgām lietām (februārī, maijā un jūnijā), bet kopumā man šķiet, ka esmu kļuvusi simtsreiz labāka, mierīgāka, harmoniskāka, laimīgāka, saimnieciskāka, sportiskāka, veselīgāka, pastāvīgāka, izlēmīgāka (!). paldies, mans mīļais, ka esi ar mani, ka padari mani jauku un maigu.
novēlu sev un Tev vairāk pacietības un mazāk spīta.
šovakar koncertā skaidri salikās, ka dzeja ir īstā pieeja dzīvei
bija ļoti skaisti un forši
labākais, kas pēdējā laikā bija atgadījies
paldies :-*
es gribu
aizbraukt uz siltām zemēm tūlīt un uz līdzenas vietas
lai nesāp spranda
lai ir silti
lai visi vīni būtu lēti un labi
lai priekšnieks aizbrauktu uz pusgadu komandējumā
lai Tu mani vienmēr gribētu
Tas principā arī viss.
Un tagad visa pasaule sadodas rokās.
es šo vakaru ilgi biju gaidījusi
sagaidīju un nezinu, ko iesākt
jāiet gulēt, lai brīvdienas var jau agri sākt izbaudīt
ā, paga - tagad mani (manu ierakstu) rādīs televīzijā, iekļaus policijas uzraudzībā un psihiatrs teiks, ka man ir nopietnas problēmas?
:-D
Un priekšniekam piemēros apsardzi (ho ho hō, tas gan viņam patiktu), mani atlaidīs no darba un izraidīs no Šengenas zōnas...
eu, bet klau - trakas lietas.
vīns man jau bija, bet dabūju pilnīgi netīši arī dzeju!
pirmīt tā tik vēl trūka, ka būtu pierakstījusi, ka gribu franču dzeju, jo tieši to arī dabūju.
lūk, pigori!
nez no kurienes šorīt (chuckle) manī ir dzīvības spēks un tieksme pēc veselīgiem dzīves apliecinājumiem.
iet, būt, darīt, aktivizēties un aktivizēt to, kas man apkārt, nenīkuļot, sasniegt, priecāties, rīkoties.
šāda veselīga uzlādējuma sajūta man pietrūka kopš maija (un vasarā jau tāpat tas nav vajadzīgs).
man šķiet, vakardienas pasākumi kaut kādā mērā arī to ir veicinājuši.
man te patīk viss - kā rōzā puķes vāzē veido kompozīciju ar Tavu krūzīti. telefons blakus, tāda klusā daba. skaista galdiņa krāsa. te viss ir skaisti un silti. un, kad atnāku vakarā, tad patiešām, patiešām iestājas miers. lai vai kas būtu bijis. akdies, cik jauki. paldies Tev.
Šorīt es te nāku un debesis kārdinoši zilas, mazu, baltu mākonīšu izraibinātas, balta lidmašīnas pēda pāršķel telpu virs Strēlnieku ielas divos gabalos - nu tik skaisti kā jebkurā citā gadalaikā, kā jebkurā citā skaistā valstī.
Un Mirzo Ulugbeks, aizvien koši zaļo lapu ieskauts, it nemaz nebija nosalis, kanālu sargādams.
eu, nē, nu paklau, viņš dažreiz ir tik neapķērīgs, ka man liekas, ka viņš tēlo :-D
un vēl neklausās, ko es saku, pēc tam 3 reiz pārjautā. nē, nu cundurs gatavais
:-))
Navigate: (Previous 20 Entries | Next 20 Entries)