Kā jau vienmēr - neplānojot ballīti - ballīte ir - un vēl ar baigo bliezienu..
Vakars jau tuvojas uz beigām - bet velk uz to centra pusi - velk satikt draudzeni, kurai it kā sarunāts pa pusei randiņš. Viens zvans - un viss notiek - esmu centrā jau pēc pus stundas. Pirmo reizi slavenās "Alas" apmeklējums, patīkamas sarunas, pāris vīna glāzes, patīkami kaimiņi pie blakusgaldiņa.. atmosfēra ir gandrīz perfekta. Ja neskaita to, ka šī vieta ir iecienīta kādai citai personai un tas man nemitīgi liek domāt par šo personu. Izvēle - doties mājup ar pēdējo transportu - vai ballīte turpinās uz plosta, kurš sevi uzskata par kuģi. Protams, ballīte turpinās - jo vienmēr jau var nozietot naudiņu arī taksim vai pat izbaudīt vasarīgu 2 h pastaigu uz māju pusi. Nonākam "ostā". Tiek iekaroti divi kuģi - un aiziet jūriņā. Pasakains 3,5 h ilgs brauciens pa kanālu - Daugavu - kanālu. Šampja dzeršana Zaķusalā ar cepīšiem un mellenēm. Viļņu baudīšana un fantastiska kompānija... pat nakts/rīta noslēgums ir veiksmīgāks kā pēdējās reizēs - garšīgs alus.. jaukas sarunas un pirmais vilciens jau klāt. Viena no naktīm, ko nevar aizmirst.

Vēl jāiztur 10 mēneši (40 nedēļas - 200 dienas). Man tas ir jāvar, lai arī ko tas neprasītu.

Cilveka iespejas ir neierobezotas, ir tikai jagrib.

Ir jāmācās mīlēt.. un mīlestību nosargāt.

Atkal ir iestājies tas periods, kad ir jāgaida. Laiks starp... Labi vienīgi tas, ka ir kāds laika kavēklis - bakalaura darbs. Vismaz to rakstot, liekas, ka daru ko būtisku. Varbūt īsti ne būtisku - bet labāku par neko. Droši vien tā ir labi - ieviest pārmaiņas brīdī, kad ir iestājies miera periods - kad ir pierast pie esošajiem apstākļiem. Tā var panākt, ka atmiņā saglabājas tikai labais. Vislabāk taču ir pamest ballīti tad, kad tā rit pilnā sparā..
Atkal ir atgriezies mans nestabilais emociju svārstību stāvoklis. Vēli vakari un naktis ir neciešamas. Bet rītos it kā iestājas miers un vienaldzība. Īsti negribas domāt par to, ko vajadzētu izdarīt pirms aizbraukšanas.. tas tikai raisa neīstas emocijas, kuras rodas no "bet varbūt vajadzētu vēl pēdējo reizi.." - tā, profilaksei. Bet gads tomēr ir pietiekami ilgs periods, lai dotu iespēju. Bet nekas nav mainījies. Varbūt nedaudz, bet ne pietiekami, lai mainītu domas. Tāpēc šķiet nevajadzētu būt pārmetumu sev, jo darīts ir.

Camino de Santiago - 800 km pāri Spānijai. Ideja dzima pirms vairākiem gadiem izlasot Paulu Koelju grāmatu „Burvja piezīmes”, bet šķiet toreiz to tā līdz galam neapzinājos, jo šķita nereāli. Otrais atspēriena punkts bija 2009. gada vasara, kad sastapu cilvēku, kurš pats to bija piedzīvojis. Tad arī es noticēju, ka tas ir iespējams, bet nebija īstais laiks. Tad sekoja pavadītais gads Francijā... un kad mājup braukšanas laiks nemanāmi, bet strauji zagās klāt.. šī ideja it kā no jauna atdzima un pamazām sāka augt. Līdz pienāca brīdis, kad es zināju – man tas ir jādara. Sagatavošanās bija diezgan haotiska, jo sakrita ar laiku, kad bija jākārto skolā visi eksāmeni un jādomā par izvākšanos. Sākās drudžaina informācijas meklēšana – kas nebija nemaz tik viegli izdarāma un nepieciešamo mantu apzināšana.. Vislielākais palīgs bija mājas lapa http://www.caminodesantiago.me.uk/ , kur atrodama svarīgākā informācija gan par pašu ceļu, gan arī sagatavošanos tam. Tomēr iekšēji bija satraukums, jo nekad iepriekš neko tādu es nebiju veikusi un īsti nezināju, uz ko es esmu parakstījusies. Plāns bija vienkāršs – visa mana iedzīve no esošās dzīvesvietas Francijā pāris dienas pirms izvākšanās tika ar pastu lielā kastē nosūtīta uz Latviju, atstājot tikai ceļam nepieciešamo. Pirms tam tika iegādāti kārtīgi „hiking” apavi – to iegādes process ar manām franču valodas zināšanām bija visai fascinējošs, sagādāta mugursoma – pēc iespējas vieglāka, tā pat arī viegls guļammaiss. Toreiz es apzinājos, ka svaram ir liela nozīme – un jo mazāks tas būs, jo vieglāk man pašai būs.. bet to kāda nozīme tam patiesībā ir es sapratu krietni vēlāk.. Tātad apavi ir, mugursoma ir, guļammaiss ir – „konkursu” izturēja arī pusgarās sporta bikses, plāns kokvilnas krekliņš, samērā biezs džemperis, garās bikses, sporta krekliņš, divi pāri speciālo „hiking” zeķu, peldkostīms, guļamtērps un atļāvos paņemt arī plānu vasaras kleitu. No sākuma jau biju nolēmusi īpaši neaizrauties ar higiēnas lietām – ņemot tikai visnepieciešamāko kā zobu birsti, zobu pastu, apvienoto dušas želeju/šampūnu – piesavinātas 6 pudelītes no viesnīcas numuriņa, tāpat arī mazās ziepītes no viesnīcas, sauļošanās krēmu (ļoti būtisks) un speciālu krēmu kājām. Kāju stāvoklis šajā ceļojumā ir vissvarīgākais. Tomēr salasījās arī citas lietas, bez kurām dzīve it kā liekas neiedomājama – sieviešu kārtas pārstāves to sapratīs. Somas saturu papildināja arī lietusmētelis, mazā aptieciņa ar veselu kravu plāksteru, vieglas vasaras sandales, dvielis un vēl šādi tādi sīkumi, kā piemēram, earplugs, pase, maks un pāris izprintētas lapas ar aptuveno iešanas plānu, ciematu un apmešanās vietu - Albergues sarakstu un attālumu starp tiem. Kopējais somas svars bija aptuveni 9 kg. Tika iegādāta vilciena biļete līdz Parīzei, tad no Parīzes līdz Bayonne.
Ceļš sākās 2010. gada 31. maijā no rīta puses izbraucot no manas mīļās mazpilsētas uz Parīzi. Pēc pusotras stundas biju jau Parīzē. Līdz vakara vilcienam vēl bija daudz laika, tāpēc atļāvos vēl pēdējo reizi uzmest aci skaistajai pilsētai un tad devos uz vilciena staciju. Mani iepriecināja, ka nebiju vienīgā „mugursomainā” - tādu bija samērā daudz. Līdz vilcienam vēl bija jāgaida, tāpēc sēdēju un vēroju cilvēkus un domāju, vai te ir vēl kāds, kurš dodas manā virzienā uz mazo Francijas pilsētiņu Saint-Jean-Pied-de-Port. Pienāca vilciena atiešanas stunda īsi pirms pusnakts.. un mēs devāmies ceļā. Brauciens bija aptuveni 7 stundas, bet guļot laiku nemaz nemanīja.. tā nu rīta pusē mēs ieripojām Bayonnē un nu jau es biju pavisam tuvu savam mērķim. Atlika vien atrast vietējo autobusu, kurš pāris reizes dienā aizvizina līdz Saint-Jean-Pied-de-Port. Mēs nebijām nemaz tik maz – uz rīta pirmo braucienu bija salasījušies ap divdesmit cilvēku. Šeit pirmo reizi parādījās šī kopības sajūta – kaut arī viens otru nepazinām – zinājām – mums ir viens mērķis. Brauciens nebija ilgs un drīz vien es biju nokļuvusi sākuma punktā. Pirmais – atradu savu pieteikto mājvietu – vismājīgākā Albergue, kurā apmetos visā ceļojuma laikā. Tad gāju saņemt savu pilgrims pasi – dokuments, kurš apliecina, ka veicu šo svētceļojumu un dod man atļauju apmesties Albergues. Tad seko ciematiņa izpēte, pirmo forogrāfiju uzņemšana un pirmās pastkartes nosūtīšana uz mājām.. laiks ir pasakains un ciematiņš ir vienkārši sapnis. Patiesībā viss liekas nereāls – un es nemaz nespēju noticēt, ka tur atrodos. Vakarā ir kopīgas vakariņas. Tās mēs sākam iepazīstinot ar sevi un pasakot iemeslu, kāpēc vēlamies uzsākt šo ceļu. Tas rada tādu draudzīgu un reizē svinīgu noskaņu. Esmu pati jaunākā, bet tas mani nesatrauc, jo redzot, ka arī 80-gadīgi cilvēki ir gatavi doties šajā ceļā un ir pārliecināti, ka to spēs, mana ticība sev tikai pieaug. Pēc vakariņām ir tējas dzeršana un pasēdēšana, kā arī tiek veikti pēdējie sagatavošanās darbi. Daudziem nākas pārskatīt savu mugursomu saturu un daļu no mantām vai nu izmest vai arī sūtīt caur pastu mājās. Esmu sapazinusies ar pāris cilvēkiem un sarunāju ar kādu britu ceļu uzsākt kopā – lai drošāk. Tā kā iepriekšējā nakts bija pavadīta vilcienā un diena bija iespaidu pilna, tad aizmigt nav problēmas, jo nogurums liek par sevi manīt. Ceļamies agri – pirms sešiem. Šādam dienas ritmam man tagad būs jāpierod. Brokastis, mīļi vārdi no Albergue saimnieces un pārējiem piligrimiem.. un ceļš var sākties.. Bon Camino!

"tikai pelni zina, ko nozīmē sadegt līdz galam." /J. Brodskis./

viss allaž kļūst mazliet citāds, tiklīdz ir izrunāts, kļūst mazliet viltots, mazliet muļķīgs...

23. februārī... izkāpt pa logu...un basām kājām joņot pa dārzu.. jo līst.. un spīd saule.. te pat jau arī varavīksne...

ja vien kāds pateiktu.. ka brīnumi notiek.. tik vien..

sapņi.. to kurus sapņojam ik nakti... cik liela nozīme tiem ir...?
Ir lietas.. no kurām nespēju tik vaļā.. un iespējams nemaz nevēlos.. bet ja visam ir lemts palikt tā kā ir.. tad kāpēc pat naktīs man nav miera?

Es paskatos aiz mākoņa.. Vai mākonis ir īsts? Ilzūzija... mana kārtējā ilūzija. Es mēdzu iedomāties lietu elpu. Kā elpo skapis? Tas man neatbild..bet mākonis? Mākonis ir elpa - debesu elpa. Debesis izpūš savu dvašu. Lietus mākoņi.. - debesis ir saslimušas. Vai tas nozīmē, ka lietus mūs var aplipināt? Saslimst tikai jūtīgāgie. Asaras pil pār vaigu. Vai tas nozīmē, ka arī asaras var aplipināt? Jā, bet šī slimība skar visus. Asaru pilns skaties - tas spēj aizkustināt jebkuru. Emocijas pārņem prātu... Smaids uzveic šo slimību..Vai tagad visi mākslīgi smaidīsim? Bet mākonis neprot smaidīt, tāpēc lietus nepārstās līt, tāpēc asaras ir neapturamas. Pastāv tikai vienvirziena kustība, nepartraukta kā acu skatiens, kurš klejo tik ilgi, līdz atduras pret kādu. Ja mākonis iemācīsies smaidīt, tad pasaulē valdīs sausums. Ja pazudīs asaras, cilvēki kļūs bezjūtīgi. Pasaulē nekas nav lieks, bet neizprotams gan...Iespējams, mēs vienkārši negribam saprast, jo jebkas, par ko mēs vēl šaubāmies, nesāpina tik ļoti, cik konstanta patiesība. Vai tagad apšaubīsim visu, kas var sāpināt? Vai iedomāsimies, ka tā ir tikai ilūzija? Ir jāiemācās, pieskaroties asai stikla šķembai, kura saulē tik skaisti mirdz, priecāties par šo brīnišķīgo krāsu spēli, nevis gausties par sāpošo pirkstu..

es priecājos, ka no tiem īpašākajiem dzīves brīžiem man nav fotogrāfiju. citādi es sajuktu prātā.

Divas epizodes..
pirmā - novērota sēžot vilcienā un skatoties pa logu... mazs puisītis.. aptuveni gadus 3 vecs.. tur ar abām rokām apkampis sunīti, lai tas nepaskrietu zem vilciena.
otrā - novērota ikrīta pastaigais laikā.. ejot gar tukšo - agrāk esošo mašīnu stāvvietu... tētis un mazs puika.. un velosipēds.. puisītis mācās braukt.. tētis sākumā pietur pie sēdekļa.. tad palaiž vaļā.. un puika brauc..

pāris noskatītas filmas.. vairāk kā pāris..
saruna ar kādu cilvēku..
norunāta tikšanās.. nenoteiktā laikā..
nenoteiktas attiecības.. nenoteiktā laika posmā..
noteiktas jūtas pret noteiktām iespējām..
vai arī....

gaidu.. un mācos negaidīt.