aabolu_sula:

Es paskatos aiz mākoņa.. Vai mākonis ir īsts? Ilzūzija... mana kārtējā ilūzija. Es mēdzu iedomāties lietu elpu. Kā elpo skapis? Tas man neatbild..bet mākonis? Mākonis ir elpa - debesu elpa. Debesis izpūš savu dvašu. Lietus mākoņi.. - debesis ir saslimušas. Vai tas nozīmē, ka lietus mūs var aplipināt? Saslimst tikai jūtīgāgie. Asaras pil pār vaigu. Vai tas nozīmē, ka arī asaras var aplipināt? Jā, bet šī slimība skar visus. Asaru pilns skaties - tas spēj aizkustināt jebkuru. Emocijas pārņem prātu... Smaids uzveic šo slimību..Vai tagad visi mākslīgi smaidīsim? Bet mākonis neprot smaidīt, tāpēc lietus nepārstās līt, tāpēc asaras ir neapturamas. Pastāv tikai vienvirziena kustība, nepartraukta kā acu skatiens, kurš klejo tik ilgi, līdz atduras pret kādu. Ja mākonis iemācīsies smaidīt, tad pasaulē valdīs sausums. Ja pazudīs asaras, cilvēki kļūs bezjūtīgi. Pasaulē nekas nav lieks, bet neizprotams gan...Iespējams, mēs vienkārši negribam saprast, jo jebkas, par ko mēs vēl šaubāmies, nesāpina tik ļoti, cik konstanta patiesība. Vai tagad apšaubīsim visu, kas var sāpināt? Vai iedomāsimies, ka tā ir tikai ilūzija? Ir jāiemācās, pieskaroties asai stikla šķembai, kura saulē tik skaisti mirdz, priecāties par šo brīnišķīgo krāsu spēli, nevis gausties par sāpošo pirkstu..