Uzsnidzis pirmais nopietnais šī gada sniegs... Tas nekas, ka uz pāris stundām, tas nekas, ka nokusa. Viņš bija un atgriezīsies...

nepaveicās un ar savu garo mēli pastāstiju, ka vakarnakt sāku domāt par cilvēkiem. Savādi gamn, kapēc gan par viņiem būtu jādomā, bet nu labi.

Viss sākas jau ar to, ka esam tik dažādi. Es te nerunāju par dažādām rasē, bet gan par džekiem un dūdiņām. Tad nu arī jautājums, kapēc tā? Kapēc dūdiņas ir maigākas, piesardzīgākas un nu tā jau laikam nevar teikt, bet nu lai būtu, naivākas? Tas ir nācis iedzimts no dabas un senču pašsaglabāšanās instinkti, kas mīt katrā no mums iedarbojas vai arī šeit pie vainas ir vecāki, audzināšana un sabiedrība, kur valda uzskats, ka dūdiņām ir jābūt sievišķīgām, jo viņas ir sievietes. Neesmu medicīnas students un pat īsti neinteresējos par to, bet cik esmu dzirdējis, tad viss tur ir zinātniski pierādīts, ka dūdiņu ķermenis ir krietni savādāks nekā džeku. Tātad daļēji daba te visas lietas bīda, bet kā tad paliek ar to daļu, ko mums sniedz vecāki, ar savu dzīves pieredzi, pozitīvo un negatīvo paraugu? Cik saprotu mani un brāļukus tēvs audzināja pēc vecajām metodēm: Audzināšana ar darbu. Kopā gājām strādāt mežā un teikšu atklāti bija ne tikai lietderīgi tas, bet arī jautri. Un tagad paskatoties kādi esam izauguši, neviens nevar teikt nevienu sliktu vārdu. Tātad arī audzināšana ietekmē to kādi mēs būsim. Ja tevi (domāts dūdiņu) bērnībā ir mācijuši, ka uz svešiem cilvēkiem nav pieklājīgi blenzt, vienmēr jārunā pieklājīgi, nedrīks rupjības runāt utt. kā arī dzīvē tā uzvedās, tad, protams, cilvēks izaugot un nonākot jaunu/nepazīstamu cilvēku sabiedrībā uzreiz piesaista uzmanību. Bet varbūt tas ir atkarīgs no rakstura? Lai gan arī tas ir spēcīgi saistīts ar audzināšanu.
Tagad mazliet no citas puses uz to palūkosimies. Dūdiņas taču smadzenēs, zemapziņā (tā laikam turpat kaut kur galvā arī iekšā ir) tur šo ziņojumu, ka viņām kaut kad būs jākļūst par savu mazo ķiparu mātēm, varbūt šī apslēptā informācija liek viņām uzvesties krietni piesardzīgāk, biežāk apdomāt visu pirms, ko darīt, būt maigākām attiecībās ar cilvēkiem (te nav domāta maigošanās, kā tāda, bet savstarpējās cilvēku attiecības). Nu ja sanāca laikam pagari, bet ko padarīsi bija jāpabeidz.

Es šajā jautājumā turos pie viedokļa, ka tas ir iedzimts un no audzināšanas atšķiras cik izteikti tas izpaužas katrā gadījumā.

Mūzika: Radio Skonto...

Šodien bija sarunāta satikšanās ar dažiem kolēģiem, lai kopistiski pasēdētu un jauki laiku pavadītu, bet "Zinību smeltuves" dēļ viss nojuka. Nācās sēdēt līdz lekcijas beigām, bet tad jau visi kolēģi devās uz māju pusi. Pirmo reizi šitā sanāk, vienkārši stulba sajūta... :(

Nu jau kuro dienu esmu pasācis iet gulēt stipri pēc 1-iem naktī. Darīt jau nedaru neko prātīgu. Noskatos pāris sērijas House MD (Dr. House) seriāla, paskatos, kas jauns saskrējis blogos, pats ko ierakstu un viss sākas no gala.
Interesanti, kas notiksies ātrāk - man apniksies sevi šitā mocīt vai arī veselība izbeigsies :? Jautājums, kas ir atbildes vērts...

Ja kāds vēl nezināja, tad nakts ir otrs labākais laiks, lai pārdomātu to, kas tu esi un ko dari, pats labākais ir stāvēšana mežā ar slapjām kājām un lēnām salīt lietū un vējā. Nu lūk, domāju par šīm lietām un atkal saprotu, ka ne velna es nedaru. Dzīvoju tikai pats sev un tas arī viss, bet gribētos dzīvot arī kādam citam. Laikam būs jāpaliek gribot vai jāgaida, ka nejauši kādam uzskriešu virsū un būs klikšķis... Eeeee es taču pasakām vairs neticu...

Šodienas secinājums - izrādās, ka esmu pozitīvi iespaidojies no jaukās kolēģes. Vairs nemāku kārtīgi lamāties, iBiojogurt, nepaies vēl ne pāris gadi un būšu jau paraugcilvēks :)

Bet teorija par ēnām man bija pareiza ;) Tā jau laikam arī ir jānotiek, ja cilvēki grib palikt kopā... ķīmija sajauc galvu un izmaina visu cilvēku, zaudē tas, kas ir vājāks (argumentus par to, ka tā ir lētāk/ērtāk/mīļāk? atstājiet sev), jo nez kapēc stiprākais mainās maz vai nemaz... Tikai nezinu, kas notiekās un kad pienāk tas brīdis, ka cilvēks saprot, ko viņš ir zaudējis no sevis un vairs nekad nespēs atgūt. Kāds teica, ka domāt nevajag, jo tas uzdzen skumjas, bet nedomājot tu esi vienkārši mehānisms, kas darbojas un lēnām noveco... bet par šo, manuprāt, ir vērts padomāt.

Patīk man cilvēki, nu vismaz daži, kas ir simpātiski un vēl tie daži, kas ir smieklīgi un vēl tas pūlītis ar lādzīgajiem ļautiņiem ;) Un vēl man patīk teiciens: "Neviens nevienu nevar zaudēt, jo neviens nevienam nepieder"

Nākošā sadaļa nākamajā naktī...

Mūzika: Massive Attack - Teardrops

Medības Ancē izpalika, jo ārā lija lietus un vietējie teicās, ka tādā laikā uz mežu neies. Tapēc braucu kopā ar Ivi ciemā pie vietējiem (ap Ķemeriem mītošiem) medniekiem. Laiciņš bija kā vajag - lietus + vējš. Redzēju vienu stirniņu, daudz, dauuuudz domāju.
Svētdiena - rīta cēlienā mazliet par mehāniķi piestrādāju, pēc tam par krāvēju (rokas vēl tagad stīvas) un pašā nobeigumā braucām vētru lūkoties naktī. Bija tumšs un maz ko redzējām ...

Mūzika: Europ - Final Countdown

Esmu palaidies un tā vietā, lai dotos kaut kur ietusēt devos uz mežu pamedīt. Pašlaik tas ir vislabākais veids, kā padomāt par to, ko vispār esmu sadarījis, daru un kādas ir iespējas ko labu sadarīt...

Ja lietus ir debesu asaras, tad vējš ir to elpa. Šodien izbaudīju abus.

Tie, kas gaužās par to, ka dzīve ir netaisa, neviens viņus nemīl un naudas arī nav, nemaz nesaprot, kā viņiem ir paveicies, jo viņiem ir tas, ko nevar nopirkt par naudu - V E S E L Ī B A...
Man tā pašlaik ir un tapēc cenšos nepukstēt par pirmajiem diviem punktiem.

Mūzika: Z-scars - Pirmoreiz

Sasodīts, pilnīgi liekas, ka ar katru dienu viņa kļūst arvien ideālāka un ideālāka. Kapēc iekš LV zemītes nav vairāk tādu dūdiņu? Bet varbūt ka tā arī ir labi, jo skaistums jau slēpjas unikalitātē un atšķirīgajā...

Mūzika: Finx - Uz 4 debess pusēm

Sēdēju un domāju, kā tomēr dīvaini. Izrādās, ka pašlaik man vairāk par naudu gribās, lai esmu kādam vajadzīgs :) Nu tā ka bez manis nevar vai kaut kā līdzīgi... Ģimeni šeit neieskaitīšu, jo tā ir īpaša kategorija.

Mūzika: Gustavo - Jau-tā-jums

Jaunā gada dienas rit un pašlaik gandrīz viss notiekas. Brauciens uz Lielajiem kalniem organizējas lieliem soļiem, darbs arī pašlaik iet no rokas. Par pārējo - H V Z neko prātigu uz priekšu neredz... Būs aplauziens, nekas gan jau pārdzīvošu, bet pašlaik ir jāuzņem ātrums.

Mūzika: Avril Lavign - Knocking On Heavens Door