Brīvības nedēļa aizlidoja, kā vētras rauta lapa. Bija izbraukšana no Rīgas un tad jau atkal tik tuvās lv zemītes āres.
Pirmā darba diena tāda nekāda. Rīta cēlienā cīnos ar mailu kaudzēm, tad stāstu, kā tad īsti gāja. Dienas otrajā pusē sāku darboties. Risinu problēmas, suvenīri, vēlās bulciņ-pusdienas, darba dienas beigas...
Sākas atkal viss no gala un malas.

Mūzika: Faithless - Bombs

Nu jau tā ir kļuvusi par tradīciju, ka katru gadu februārī dodos uz lielajiem kalniem baudīt sniegu. Šoreiz atkal kopā ar jautriem un kičīgiem cilvēkiem pavadīju patiešām neaizmirstamu nedēļu un mazliet iepazinu virkni valstis: Lietuva, Polija, Čehija, Austija.
Ir, ir, saķēru to sniega sajūtu, un tā ir sasodīti jauka sajūta. Iemācījos daudz maz braukt freeride (pa mežu, kas liek asinīm straujāk ritēt).
Pēc nedēļas ārpus LV tomēr sāku pēc mazās zemītes ilgoties. Pēc zināmiem cilvekiem, par ko varu pasmiet, pēc savējiem...

Šorīt atkal sāku gruzīties par vecajām lietām.
Nu un kā jau parasti tādos brīžos gribas nokaitināt arī visus apkārt. Pietika ar 10-t minūtēm, lai ar mani gandrīz vairs nerunātu. Vēl mazliet paspīdētu un varētu sēdēt un runāties ar monitoru... Cilvēki tomēr ir jūtīgi un it sevišķi jau dūdiņas.

Mūzika: Veda Simpson - Ohhh Baby

Sasodīts... No domātā iesildīšanās brauciena pirms Austrijas čiks vien sanāca. Tas, ka ProjektsX atkal atradīs kaut kādus aizbildinājumus vairs nepārsteidz, bet pilnam priekam arī Ļaunais uzmeta, jo darbā radās kaut kādas bēdas, kas steidzami risināmas. Piedāvāja jau mašīnu, ņem un brauc. Bet braukt uz kalnu vienam - stulbi kaut kā. Dam... izrādās mans draugu pulks, kuriem var ko tādu piedāvāt ir sasodīti īss :(

!@#$%^%^

Garastāvoklis:: depressed

Kapēc vienmēr tiecamies pēc tā, ko nespējam ssniegt?

Mūzika: U2 - Stuck In A Moment You Can't Get Out Of

Pirmo reizi redzu cilvēku, kurš tik ļoti "laužās". Bet varbūt vaina ir mani un es pārāk daudz gaidu?

Kā parasti no plānotajiem pasākuma dalībniekiem atkrita Jaukā kolēģe, dabūju gandrīz piekrišanu uz nākamo braucienu. Kopā ar Puķīti un GGR devāmies uz Žagarkalnu. Laiciņš bija tāds dzestrs ~ -16 grādiem, bet slīdēja labui un cilvēku bija maz (salīdzinājumā ar iepriekšējo reizi). Kā man patīk dēļot...

Nu re vakarnakts komentārs kādam nepatikās...

Ļaunais saorganizēja braucienu uz Žagaru. Mani arī paķēra līdzi. Jaunais dēlis slīdēja, kā sapnis, un sniega sajūta jeeeeee.
Mīnus tas, ka cilvēku pūlis milzīgs.

Kāda dūdiņa šito arī lasa? Tad pasakiet man - Dūdiņām ir tā īpašā sajūta/intuīcija, kas palīdz viņām uzminēt to, kas notiekas ar cilvēku?

Kādu dienu būs jāsačakarē vakars sev un vēl kādam cilvēkam iedodot īsto lasāmvielu, lai domā.Pasaule nav tikai balta un melna, vēl ir tie baltie, kas stāv melnā ēnā...

Mūzika: Faithless - Bombs (Benny Benassi Remix)