: zirga zobi
Šeit man jau otro reizi labo zobu.
Ja pirmajā reizē es vairāk iepazinu draudzeni, kas laboja, tad šajā reizē es vairāk iepazīstu sevi.
Viens no atklājumiem: Kad ir akūts iekaisums, kad sāpes ir dienu un nakti un tu ej pie ārsta, jo faking sāp, tad, manuprāt, jau pie pirmā anestēzijas injekcijas piliena esi svētlaimē un labošana neizraisa nekādu diskomfortu. Bet ja ir otrādi - sāk labot un atklājas, ka iekaisums ir jau dziļi, bet tev vēl nesāp, tad gan būs šaise! merde! fak! kurva! utt. Ja nesāp, tad smadzenes konstanti nepumpē sistēmā personīgos atsāpinātājus, un kad urbis hit the sweet spot jeb pieskaras pulpai, tad nekas nelīdzēs. Tu žmiedzīsies, raustīsies, asaras šķīdīs, būsi sakņupis un nelaimīgs. Un sāpēs. ļoti.
Interesanti. Jaunā zobārste man žoklī salaida 3! anestēzijas devas. Nekas nelīdzēja. Pēc tam kādas 3h šļupstēju un kodu mēlē, bet zobs sāpēja tā ka prieks.
Man jau bija nojauta, ka māku tikt galā ar sāpēm. Es kaut kā atslābinos, kaut kā elpoju un ļauju sāpēm propellerēt cauri ķermenim.
Vēl ko es sapratu: tiem, kas grib palīdzēt citiem (jeb ārstiem), mazliet ir jāpaslimo. Ir ļoti vērtīgi būt otrā pusē un saprast, kas tur notiek. Nav gan tā, ka bez tādas pieredzes nevar, bet kaut kāds savādāks skatījums rodas. Daudz mazo tikai-slimniekam-zināmo detaļu.
Un tad nu no tā arī secināju, ka: mēs varam tikt ar visu ko galā, mūsu organismi ir pārsteidzoši, mēs katru dienu radām jaunas asins šūnas, tiekam galā ar infekcijām un visādi citādi turamies virs ūdens un esam līdzsvarā. Tomēr. Kaula smadzenes var izsīkt, pateikt - es vairs nevaru (mielodisplastiskais sindroms, cilvēkiem pēc 70 gadiem, piemēram). Gluži kā ir ar saņemšanos. Mēs darām, darām, darām, līdz vairs nevar. Domāju, katrs ir bijis tur, kur var tikai gulēt un skatīties grieztos un nevarēt neko. Arī uz sāpēm mēs varam saņemties, tikt galā, tikt galā un apslāpēt, līdz vairs nevar. Receptori ir notrulināti un sistēma nogurusi. Un man paliek slikti iedomājoties, cik traki ir tad, ka pretsāpju sistēma uzdod. Manuprāt, tas ir tas brīdis, kad pailatīvajā aprūpē pacients var peldēt morfijā un ciest. Man tas liekas šausminoši.
Vai zinājāt, ka ir tādas galvassāpes - clustter headacke - kas ir tik spēcīgas, ka cilvēki grib izdarīt pašnāvību, lai tikai tas beigtos? Sāpju skalā atzīme 10 no 10.
Jeb var sāpēt tik ļoti.
Šeit man jau otro reizi labo zobu.
Ja pirmajā reizē es vairāk iepazinu draudzeni, kas laboja, tad šajā reizē es vairāk iepazīstu sevi.
Viens no atklājumiem: Kad ir akūts iekaisums, kad sāpes ir dienu un nakti un tu ej pie ārsta, jo faking sāp, tad, manuprāt, jau pie pirmā anestēzijas injekcijas piliena esi svētlaimē un labošana neizraisa nekādu diskomfortu. Bet ja ir otrādi - sāk labot un atklājas, ka iekaisums ir jau dziļi, bet tev vēl nesāp, tad gan būs šaise! merde! fak! kurva! utt. Ja nesāp, tad smadzenes konstanti nepumpē sistēmā personīgos atsāpinātājus, un kad urbis hit the sweet spot jeb pieskaras pulpai, tad nekas nelīdzēs. Tu žmiedzīsies, raustīsies, asaras šķīdīs, būsi sakņupis un nelaimīgs. Un sāpēs. ļoti.
Interesanti. Jaunā zobārste man žoklī salaida 3! anestēzijas devas. Nekas nelīdzēja. Pēc tam kādas 3h šļupstēju un kodu mēlē, bet zobs sāpēja tā ka prieks.
Man jau bija nojauta, ka māku tikt galā ar sāpēm. Es kaut kā atslābinos, kaut kā elpoju un ļauju sāpēm propellerēt cauri ķermenim.
Vēl ko es sapratu: tiem, kas grib palīdzēt citiem (jeb ārstiem), mazliet ir jāpaslimo. Ir ļoti vērtīgi būt otrā pusē un saprast, kas tur notiek. Nav gan tā, ka bez tādas pieredzes nevar, bet kaut kāds savādāks skatījums rodas. Daudz mazo tikai-slimniekam-zināmo detaļu.
Un tad nu no tā arī secināju, ka: mēs varam tikt ar visu ko galā, mūsu organismi ir pārsteidzoši, mēs katru dienu radām jaunas asins šūnas, tiekam galā ar infekcijām un visādi citādi turamies virs ūdens un esam līdzsvarā. Tomēr. Kaula smadzenes var izsīkt, pateikt - es vairs nevaru (mielodisplastiskais sindroms, cilvēkiem pēc 70 gadiem, piemēram). Gluži kā ir ar saņemšanos. Mēs darām, darām, darām, līdz vairs nevar. Domāju, katrs ir bijis tur, kur var tikai gulēt un skatīties grieztos un nevarēt neko. Arī uz sāpēm mēs varam saņemties, tikt galā, tikt galā un apslāpēt, līdz vairs nevar. Receptori ir notrulināti un sistēma nogurusi. Un man paliek slikti iedomājoties, cik traki ir tad, ka pretsāpju sistēma uzdod. Manuprāt, tas ir tas brīdis, kad pailatīvajā aprūpē pacients var peldēt morfijā un ciest. Man tas liekas šausminoši.
Vai zinājāt, ka ir tādas galvassāpes - clustter headacke - kas ir tik spēcīgas, ka cilvēki grib izdarīt pašnāvību, lai tikai tas beigtos? Sāpju skalā atzīme 10 no 10.
Jeb var sāpēt tik ļoti.