Es ciest nevaru to sajūtu, kad krūtīs ir tukšums, kurš plešas arvien plašāks.
Un tajā brīdī nav neviena kam uzticēties, jo vienmēr ir sajūta, ka nesapratīs, ka nepieņemems, ka tādas sajūtas var arī būt, jo "tā tak nedrīkst, tas nav pieņemami" (jā, tieši šādas atbildes es esmu arī saņēmusi).

Laikam jau kārtējo reizi jāsamierinās, vai tad ir arī citas opcijas?!

Nevaru izturēt to darba vidi- neviens neko nezin, viss tiek nokusēts un visi no visiem baidās.
Citreiz jau sāk šķist ka šī r nevis viena organizācija, bet gan sīku pašdarbnieku.
Visi velk deķi uz savu pusi un galva nezin ko dara kāja.
Valsts iestāde ibio.

Bet visam jāspīd un jālaistās, galvenais jau to skatu uztaisīt, bet tas kas aiz aizvērtām durvīm jūk un brūk, tas ir otršķirīgi.

Lai gan kāda man gar to daļa, es jau tikai pakalpojumu sniedzējs :D
Tomēr būs jāuzprišina CV un jādodas citā dzīves ritumā.