Visas brīvdienas zvērīgi nostrādāju un novakarē izgāju apmest loku ap rajonu, jo citādi sirds lūzt, ka tik skaistā dienā jāsēž iekšā. Un, ziniet, ārā pilnīgs pavasaris, tas skaistais, kad nav vēl miljons putekšņu, kad katrs saules stars un spirgta vēja pūsma liek smaidīt pie sevis: pie mājas zied sniegpulkstenīši, kaut kur pāri dzelzceļam privātmājās tiek cepts šašliks, pat uzliekot saulesbrilles jāpiemiedz acis, uzņemot ātrāku soli jāattaisa jaka un tā. Bet kopumā gribējās braukt ciemos un vienā vilnas džemperī izgrābt pagalmu un tad, smaržojot uzirdinātai mitrai zemei un trūdošām lapām, sēdēt turpat pagalmā pie grila, ar alu rokās, kavējoties jaukās sarunās un kopumā esot mierā.

Nepārprotiet, man joprojām ļoti patīk tas, ko daru un es neizsakāmi novērtēju iespēju to visu darīt, taču man nepatīk tā sajūta, kas pēdējos mēnešus nepamet, kad naktī nevar aiziet gulēt, jo liekas, ka laika par maz, ka dzīve tepat, tepat iet garām. Tās mazās lietas: pirmās māllēpes dzelzceļa uzbērumos, reibinošā ceriņu ziedēšana, vēli, krēslaini vakari, kad cilvēki uz perona un pēdējos vilcienos mazliet laiski, bet reizē zaglīgi un smaidīgi mijas ar pirmajiem skūpstiem un pirmoreiz savij rokas. Jā, visas tās lietas negribas pazaudēt, jo beigās jau tieši no tām mazajām kripatiņām sanāk tas cilvēks, sanāc tu.

Jau kādu laiku bija vajadzība uztaisīt reprezentatīvus portretus ar sevi, tāpēc nolēmu šodien ar to beidzot tikt galā. Rezultātā uzzināju, ka reprezentatīvos attēlos varu izskatīties tikai kā jauka skolniece, dirty mistress vai "es ienīstu visu un visus". Reprezentatīvā bildē es labprāt neizskatītos kā neviens no šiem variantiem :D Bet laikam jau atliek vien izvēlēties mazāk "dirty" mistress variantu.

Sesija, mļe. Esejā aizrakstījos tik dziļi, ka tagad sēžu un pinkšķu.

Sesijas laikā esmu pasākusi pa vakariem izmest loku pa savu rajonu. Tad, kad labi satumsis un vienīgie cilvēki ārpus perimetra "garāžas-veikals-autobusa pieturas-stacijas ceļš" ir tie, kuri izveduši pastaigās suņus. Iespēju robežās staigāju pa dažādiem maršrutiem, taču katru reizi cenšos aiziet līdz "laukam", kas tieši tas arī ir - klajš lauks rajona nomalē, aiz kura ir mazdārziņi. Lauks ziemās ir sasodīti patīkama vieta, īpaši, kad ir sniegs, jo tad lielie prožektori no lauka malā esošā uzņēmuma (tikko iedomājos, ka vispār man nav ne jausmas, kas tā par iestādi patiesībā)atspīd sniegā un izgaismo prāvu tiesu no lauka. Šodien sniegs palicis tikai plāna un caurumaina kārtiņa, taču tāpēc vēl jo labāk varēja redzēt zvaigznes. Tik ļoti zvaigžņu pieliets jums kā laukos. Vienbrīd uznāca teju nepārvarama vēlme apgulties lauka vidū izplestām rokām un kājām, kā "zvaigznītē" dreifējot pa ūdeni, un skatīties zvaigznēs. Tad iedomājos, ka forši, ka lauks ir saglabājies tieši tāds, kāds tas bijis vienmēr, jo principā jau tā vieta ir tāda, kādas pašvaldības vai uzņēmēji parasti tiecas apbūvēt vai kaut kā "labiekārtot". Bet, redz, man tieši liekas forši, ka rajonā ir tāda vieta, kas ir pilnīgi savā vaļā un tāpēc tik ļoti savējā, jo tur nav nekādu noteikumu izņemot tos, ko rada paši tie, kuri iet pāri laukam.

Oh god, man tiešām prieks, ka 26 stundu garais esejas rakstīšanas maratons, kurā ietilpa kādas 4 h miega un kura pēdējais posms ilga 14 stundas no vietas, ir noslēdzies ar esejas iesniegšanu laikā, nepieciešamā apjomā un, iespējams, pat ne pilnīgi šausmīgā kvalitātē :D Būtu pavisam lieliski, ja tagad (nu labi, pēc kādu pāris stundu miega) nevajadzētu sākt līdzīgu maratonu, lai atgūtu iekavētos darba darbus un tad ķertos pie atlikušajām 3 esejām. Bet jā - pēdējā sesija un grādus tiešām te tāpat vien nevienam nedod.

Būtu diezgan lieliski, ja šonedēļ pēkšņi uzrastos vēl viena diena klāt. Jo es tā rēķinu, ka tieši tik man vajadzētu, lai daudzmaz normāli visu darāmo izdarītu, citādi tagad ir tāda sajūta, ka drusku nevar saprast, ko darīt un kā būt.

Vo, tad, kad beidz psihot, piesēžas pie kompja un sāk rakstīt lietas tā, vienā gabalā, tad tā vien ir, ka nevar beigt ne laikā, ne vārdu skaita apjomā. Šajā semestrī caur un caur esmu bijusi un palieku academic mess.