Tikko iedomājos par to, ka šodien taču ir Lāčplēšdiena, iedomājos par to, ko darīju šodien pirms gada un sapratu, ka tik daudz kas mainījies kopš tā laika, liekas, tas bija Tik sen.

Klausoties Erik Satie klavierskaņdarbus, vienmēr domāju par Makoto Shinkai animēm un tas tik lieliski iet kopā, tāds pilnīgs miers.

Ja pagājušās nedēļas pirmajā pusē visu laiku likās, ka vajadzētu izpinkšķēties un likties taču mierā, tad tagad, kad liekas, ka pa lielam viss ir kārtībā, esmu tiešām pinkšķīga. Atliktās emocijas un tā.

Šodien veikalā, klaiņojot gar plauktiem comfort-food meklējumos, nespēju apvaldīties un dalījos ar māti savā kārtējā smart-ass piezīmē par kādu alu, garāmejošais veikala apsargs uz to atbildēja sakot, ka tas ir visnotaļ īpašs un neparasts alus - nefiltrētais eko. Viņa aizrautība mani pavilka, un vienu "Лесной Дороге" pudeli es patiešām iegādāju. Jāatzīst, ka onkulis nebija melojis, alus tiešām foršs un garšo un smaržo tā, ka tiešām tā vien prasītos to baudīt atpūtas brīdī, atrodoties meža pārgājienā.

Lieliska mūzika darbīgai naktij, lai uz mirkli atslēgtu domas un padejotu krēslā!

Man šķiet, ka mambo varētu būt vienīgā deja, ko es varētu iemācīties dejot. (Ja jūs tagad domājat par kaut kādu Dancing With the Stars, tad Nedariet to! Tas NAV tas, ko es domāju :D)

Mazais (neprofesionālais) transkribēšanas prieks: čalim intervijā tāda balss, ka tajā klausīties un klausīties. Mm.