Atceros, ka kaut kad naktī pusmiegā jutos tā, ka esmu sapņojusi kaut ko tiešām labu, nu, ziniet, tā sajūta, kad ir silti, smaidīgi un gribas tikai turpināt gulēt tikpat saldi. Tad no rīta uztrūkos no miega ar sirdsklauvēm, viscaur trīcot un līdz smalkākajām detaļām atceroties tiešām nejauku un pretīgu sapni (nē nē, detaļās neiešu, jo mani pašu frīko ārā, kad cilvēki stāsta sapņus). Puse dienas kopš tā brīža pagājusi, taču iekšas joprojām drebinās. Vļeh, tad jau tiešām labāk sapņus vispār neatcerēties.

Eu, tikko sapratu, ka šodien ir pirmā reize šogad, kad visi apkārtnes sētnieki pļauj zāli! Tik forši - tā smarža nenormāli motivē!

- Ou, tur ir skaisti! Nāču!
- Ai, bļaģ, vispār VISS ir skaisti.

Labāka par iemigšanu ar māju sajūtas smaržu matos var būt tikai iemigšana cieši līdzās tam, kas to māju sajūtu dod.
Visu dienu smaidos.

Šorīt kaķis mani pamodināja piecos un sajūta nudien bija kā tādā sapnī vasaras naktī. No vakara biju atstājusi vaļā logu un visu dzīvokli pildīja petrikora (petrichor) smarža, nu, ziniet, tā smarža, kas izplatās gaisā lietus laikā pēc ilgāka sausuma perioda, vai kas apņem, ieejot siltumnīcā. Tā smarža dara mani traku! Turklāt tobrīd viss vēl tāds krēslains un dūmakains, taču, paceļot galvu no spilvena, laukā pa logu pretī veras ziedošas plūmes. Pilnīga maģija. Un tik salds miegs sen nebija bijis.
Vispār baigā romaņķika parāvusi.

Ak jel, kad darba vadītājs aizceļojis uz ārzemēm, kļūst acīmredzams, tiešām cik labi ir, kad var satikties klātienē un izrunāt lietas, citādi sūtu e-pastus ar memuāriem 3 lapu garumā :D No otras puses jāteic, ka savi plusi arī tam ir, jo tas nozīmē, ka visas domas, kas rodas, patiešām tiek pierakstītas un neizkrīt no prāta nebūtībā.
Vispār tagad visu laiku ir tā aizrautības sajūta, ko ilgu laiku nevarēju dabūt sava maģistra sakarā (akadēmiskais nogurums, ibio), tā lauka darba "garša" (patiesībā arī burtiskā nozīmē, hohoo), kas urda katru dienu celties un darīt tālāk, tālāk. Tagad vienīgais, par ko joprojām ir satraukums, ir, vai pietiks laika visu kvalitatīvi uzrakstīt, jo ir jau man tas laika grafiks tāds diezgan līdz ar matu galiem un tas nozīmē, ka priekšā daudz negulētu nakšu, bet ir jāvar un ir jāizdara. Ne tāpēc, ka vajag, bet tāpēc, ka ļoti, ļoti gribas, kas ir pati labākā sajūta nudien.
Vēl kaut kā sanācis tā, ka, pat neraugoties uz visu darbu daudzumu, tuvākajās nedēļās ieplānotas daudzas foršas satikšanās un pasākumi, par ko arī neizsakāms prieks, jo, piemēram, pilnīgi negaidīti draudziņš, kuru neesmu vai kādus 2 gadus satikusi, ierosināja, ka vajag taču beidzot ieplānot tikšanos, ja reiz ir tā, ka ikdienā mūsu ceļi vairs tā vienkārši nekrustojas. Jā, baigais prieks un pozitīvisms!

Nesaprotu, kādēļ es līdz šim kaut kā baigi heitoju U2, jo vispār tie agro 90-to gabali ir pat ļoti aizraujoši, nu, tā, ka forši klausīties, nevis vienkārši likt kā fonu, un man tik ļoti patīk mūziku klausīties.

Vēl šodien, plānojot pētnieciskos izbraucienus un izgājienus, kārtējo reizi nodomāju, cik forši, ka mums te mājām ir nosaukumi un cik vispār foršus vietvārdus var atrast, maldoties cauri kartei, tādus galīgi jancīgus, mīlīgus un tādus, kuri prasīties prasās, lai par tiem tiktu stāstīti vareni stāsti.