Klausoties Mujuice man pār ķermeni skrien skudriņas un sajūta kā stāvot saulrietā uz jumta, kā līdz ar ausmu kaut kur dodoties - kā tad, kad viss viss sanāk.

Vispār tas ir diezgan biedējoši, ka mans jaunais dzīvokļa biedrs kaķis vienmēr izskatās dusmīgs. Es zinu, ka pienāks reize, kad es viņu dauzoties tiešām sadusmošu un tad laikus to nepiefiksēšu.

Tikko attapos, ka stundu esmu vienkārši sēdējusi klausoties tajā Šopēnā. Rītu tā varētu sagaidīt.
Šķiet, ka arī kaķim patīk; šis apgūlies uz palodzes man pretī un pilnīgi izstaro mieru.

Šopēna noktirnes ir kas tāds, kas liek aizrauties elpai.
Noktirnes vispār ir burvīga muzikālā forma.

Man gribas iet uz randiņu. Bet tādu foršu. Tādu, kāds var būt tikai tad, kad tas nemaz nav randiņš.

Šī jau atkal ir bijusi caurcaurēm burvīgi pozitīva diena. Mīnuss ir tāds, ka atnākot mājās gribas tikai papaijāt kaķi un aizmigt, bet ir jāraksta. Jāraksta daudz un ātri.

Manī ir sakrājies ļoti daudz.