"How about go fuck yourself, perhaps you'll find out!" Ļoti turējos, lai tā nepateiktu meitenei, kura sarunā manai labākajai draudzenei veltīja frāzi: "Kur paliek cilvēku pieklājība?!" Ar to tad arī mūsu getting in touch pielieku punktu. Manus tuvcilvēkus neviens neaiztiks, tā ja.

Jūtu, ka drīz mājās sāks trūkt trauku, jo tos, ko nesasitu es, sasit kaķis.

Pēc kolēģu vārdadienas svinībām jūtos erebusi :D
Nākamnedēļ, svinot manu pēdīgo darbadienu, tas, visdrīzāk, atkārtosies. To, ka kolektīvs un atmosfēra ir forša, nevar noliegt.

Vēl izdomāju, ka ziedošu daļu no saviem iekrājumiem un nopirkšu grāmatas. Daudz skaistu grāmatu. Un mēteli, ja kāda cita to vēl nebūs nopirkusi. Jau no šīs domas vien man palika galīgi priecīgi, jo citādi es pērku tikai pārtikas produktus un mana patērnieciskā identitāte grimst aizmirstībā : D

Uzvilku šodien skaistos rudenssvārkus (tāpēc, ka krāsas tādas, kā dārziņos rudenī) un sajutos absolūti mājīgi tieši šajā laikā. Rudens ir tas laiks, kad es atkal un atkal satieku sevi kā senu draugu un jūtos tā silti, ērti un labi. Iekšā ir tikai viena drusciņa nemiera. Mīlestības pietrūkst, teica mans draugs, kurš nu pa ārzemēm laimi meklē. Un es viņam nevaru nepiekrist.

Vispār šodien ir tāda diena, ka ap šo laiku jau būtu jāsēž mājīgā dīvāniņā kādā bārā un gudri jādirš par visu to, kas šajā pasaulē ir nepareizi un netaisnīgi (jo tā jau taisnības cīnītāji un [aizmirsu, kāda bija mana brieža kļička...ā!] pasaules glābēji dara). Žēl, ka ir vēl tikai ceturtdiena, būtu piektdiena, varētu iet ar kolēgām uz kādu alu.

Šodien darbā kaut kāda jocīga diena - nekas nenotiek, visi tādi rāmi un izklīduši pa sazin kurieni. Pēc pēdējās nedēļas dizaindarbu maratona arī es neibilstu te vienkārši pabūt un palasīt Cibu un ziņas. Jo, ļoti iespējams, šis rāmums ilgs tikai pirmo dienas pusi, lai pēcpusdienā sāktos kaut kāds vājprāts, jo pie mums te bieži tā gadās. Bet vispār jau šis posms tuvojas noslēgumam un man nebūs diži ilgāk vairs jāilgojas pēc antropo-studijām :)