Patīk tie brīži, kad transkribējot intervijas tā aizraujies, ka pēkšņi attopies, ka atlikušas vien dažas minūtes :)

Ai, šodien visu laiku gribas raudāt. Jāpaskatās kaut kas raudinošs laikam, lai var darboties atkal tālāk.

Kaimiņu tante devās karināt veļu un novāca zirnekļa savīto tīklu, par kurā mirdzošo rasu es katru rītu priecājos. Ak, tante, man arī nepatīk zirnekļi, bet kamōn, bija taču skaisti -_-

Priecājos, ka esmu maģistrantūrā tagad, jo nez kā būtu pēc gada saņemties iestāties, pārāk viegli pierast pie tā, ka ir darbs, par kuru maksā nesliktu algu un, kas kopumā ir okej.

Nu man ir pierādījums tam, ka šādā superskaidrā laikā man jāiespundējas mājās. Tikko, grasoties mazgāt matus, secināju, ka esmu nopirkusi nevis šampūnu un matu balzamu, bet gan divus šampūnus -_-

Tikko nonācu pie savas Jaungada apņemšanās, "apņemšanās" gan skan tā stulbi, tāpēc uztveršu to kā kvestu. Un tas skan - uzņemties atbildību par lietām: par darbu, par attiecībām un dzīvi in general. Jo lietas pašas no sevis nenotiek un, lai kaut ko sasniegtu, kaut kas ir jādara, jebšu, kā saka mans draugs, jābeidz mīzt . Un tagad es esmu tajā vietā, kad esmu pie tā stingri nonākusi. Vo!

Piehaltūrēju transkribējot intervijas un nevaru saprast, kas tie par intervētājiem, kuri intervijas laikā iestarpina tādas piezīmes kā: "Tas īstenībā ir normāli," kad informants stāsta kaut ko par obligātajiem izdevumiem. Nu kā tu vari cilvēkam teikt, kas ir normāli un kas nav!? -_-