Ā, un šorīt pamostoties atcerējos sapņoto, kas man ir baigais notikums, jo parasti es sapņus neatceros. Sapņoju, ka visi man svarīgie cilvēki ir kopā ar mani laukos un tas bija tik sasodīti priecīgi un jauki. Viss beidzās ar to, ka iedomājos, ka žēl, ka mīļcilvēks ir ārzemēs, nevis šeit, un tad viņš negaidīti ieradās ciemos un mēs cieši, cieši apskāvāmies. Pamodos apskāvusi segu un sajutos piečakarēta :D

Šodien ar kaķi sauļojamies pie atvērtajiem aizkariem; viņš ķersta mušu, bet es lasu Hobsa "Leviatānu" un dzeru Lāčplēsi. Patīkama sestdiena.

Parunājos ar mīļcilvēku, ar kuru dikti sen nebiju runājusies, un tagad ir tik silta un mājīga sajūta ^_^

Laiks paplosīt jau tā rudenīgo sirdssajūtu vēl nedaudz, uzliekot Chris Cornell, kurš pilns ar atmiņām.

Trīs dienas ar temperatūras svārstībām, brutālu klepu un tekošu degunu cīnījos ar studiju uzdevumu un tagad liekas, ka ir tapis šajā semestrī pirmais tiešām labais darbs :) (Bet tas vīruss gan beidzot varētu atpisties no manis!)

Daaaamn, jūtu, kā manā kaklā spēcīgi ieķērušās sēž iesnas -_-

Zinot, ka manā studiju programmā dabūt vidējo atzīmi > 9 ir grūti un tur tiešām ir jācenšas, liekas pilnīgi wrong, ka ar to nav gana, lai dabūtu stipendiju. Nez, kas tad tajās citās programmās darās - valsts prioritātes, ģēniji vai dāsni pasniedzēji. Varu aizmirst par nestrādāšanu un samierināties ar to, kā tas ietekmē mācības.