Sirds čuksti klusumā...

Mans ceļš uz darbu iet caur kādu parku. Tā viendien ejot skatos, uz soliņa sēž meitene. Viņa bija ļoti bēdīgu seju, netīrās drēbēs. Bet visi gāja viņai garām. Godīgi sakot – neuzdrošinājos viņai iet klāt. Aizgāju tālāk. Atskatīdamies. Viņa ne ar vienu nerunāja. Un neviens ar viņu nerunāja. Vispār jau šis parks nav īstā vieta, kur mazām meitenēm vienām spēlēties, es nodomāju un aizgāju uz darbu. Nākamajā rītā pārsteigums – viņa vēl joprojām tur sēž. Tieši tajā pašā vietā un tikpat bēdīga. Un vēl joprojām visi gāja viņai garām. Manī bija liela cīņa – aiziet pie viņas? Ko es viņai teikšu? Ko tie apkārtējie par mani padomās? Kas viņa vispār ir un ko te dara? Es pagāju garām. Bet tad tomēr apstājos, pagriezos un gāju atpakaļ pie viņas. Nu jāuzzina tomēr – varbūt kaut kas viņai noticis. Ejot tuvāk es ievēroju, ka viņas sejā ir kaut kas īpašs. Nē, seja jau kā seja. Nezinu. Man tuvojoties viņa nodūra savas acis vēl vairāk. Pienācis klāt es smaidot teicu – Sveika! Viņa klusi pie sevis attrauca – Labdien. Kaut arī man tas nebija pierasts es centos turpināt smaidīt un turpināju sarunu un jautāju kāpēc viņa ir tik bēdīga. "Jo esmu savādāka". Jā, es priecīgs atbildēju, tieši tāda tu esi! Meitene bija neizpratnē un palūkojās uz mani vēl bēdīgāk – "nu tur jau tā nelaime!". Es neņēmu vērā un teicu – Tu esi līdzīga mazam eņģelītim! Viņa lēnām sāka smaidīt – Tiešām? Jā, tāda maziņš, mīļš eņģelītis, kas sargā šeit visus garāmgājējus – es viņai teicu. Viņa smaidot piecēlās, un teica: "Zini, es esmu tavs sargeņģelis. Beidzot tu domāji arī par kādu citu, ne tikai par sevi. Tik ilgi man šeit bija jāsēž bēdīgai, lai tu pie manis atnāktu. Bet nu mans darbs ir galā!" Es izbrīnīts aizstāvējos – bet neviens taču neatskatījās uz tevi! Viņa smaidīdama teica "viņi mani neredzēja" un viņa aizgāja... Es neskrēju pakaļ. Jo mans sargeņģelis ir līdz ar mani vienmēr. Es zinu, ka Dievs viņu atkal sūtīs, kad man viņu atkal vajadzēs. Lai izglābtu no kāda vai varbūt no sevis...

Jippiii!!! Riit ir sestdiena!!!!  Esmu tik ljoti prieciiga, ka riit nebuus jaaceljas nezheeliigi agri!!!  Vareetu no priekiem ilgi un makten spariigi leekaat!   Riit vareeshu guleet ilgi, ilgi........ Jauki!!!!!!!!!!

Shodien ir 1. apriilis (angliski shai dienai ir traapiigaaks nosaukums - The fool's day). Gadaa ir 2 dienas, kuras es necieshu, - 14. februaaris un 1. apriilis. Valentiindiena man nepatiik, jo taa lieku reizi atgaadina, ka esmu viena, bet 1. apriilis man shkjiet kaa diena, kas ar savaam muljkjiigajaam izdariibaam, rada neuzticiibu citiem cilveekiem, jo visu laiku ir jaauzmanaas, ka tik tev kaads "neiedod apriili".  Riits bija patieshaam diivains: kad pamodos, iesleedzu Europian Hit Radio un biju neizpratnee - likaas, ka pulkstenja laikus pazinjo lietuviski. Nesapratu, kaa peekshnji manaa radio ir radusies shii valoda??? Peec kaadas pus stundas saaku apjeegt, ka tas nav leitiski - stundas saka spaaniski, minuutes-krieviski. Nejeedziigs dienas saakums.

Akadeemijaa Zane pateica labu fraazi:"Ja kaads meegjinaas "iedot apriili", es vinjam sadoshu pa galvu!"  Arii man shii izjokoshana napatiik, taapeec es shij fraazei pilniibaa pievienojos. Iztikaam bez vardarbiibas, bet jautriiba bija liela - vairums centaas muus izjokot, bet neizdevaas...

Muuzika mums shodien nenotika, jo skolotaaja bija sajaukusi nedeeljas, bet slikti nebija - mees paspeejaam draudziigi paarvietot pa kabinetu televizoru, sapleest un atkal salabot to, izdzeest visas programmas.... Tad mees paarceelaamies uz lasiitavu, jo bija veel 2 stundas  jaagaida anglene. Tur nu jautriiba turpinaajaas (siikaak pastaastiishu citreiz). Izsmeejaamies gandriiz gar zemi krizdamas...   arii anglene pagaaja ljoti jautri (arii to es pastaastiishu citreiz)...     

  Peecpusdienaa ar Kristinju un Dzhoanniiti izgaaju pastaigaaties...    Viiiiiiiiiiiiiiiii!!!!!!!!! Ku' labs laicinjsh bija!!!

Saak jau naakt miedzinjsh un esmu nosalusi, taapeec doshos pachucheet un pasapnjot par vasaru! Ar labu nakti!!!