Dumjie cilvēki. Ārā tik superīgi gāž lietus, viss smaržo pēc vasaras, bet visi uzskata mani par dīvainu, ja es zvanu un piedāvāju iet ārā ar plikām kājām un galīgi samirkt.
Ņemšu suni, iesim divatā.

Nedaudz samirkušas, mēs ar basām kājām/ķepām un izspūrušiem matiem/kažokiem slājām pa pielijušajām ieliņām, lēkājām pa peļķēm un aprējām visus kaimiņu suņus. Lietu var sajust visur, arī nesen nopļautā zāle un jasmīni smaržoja kā traki. Mēs redzējām gan varavīksni, gan saulrietu, gan mēnesi. Mēs izbaudījām mirkli, bet cilvēki un dzīvnieki mūs pavadīja ar aizdomu pilniem skatieniem, nepamanot, cik daudzkā skaista ir apkārt.