Mums šodien snieg visu dienu. Tiesa gan, reizi apmēram divās stundās uz apmēram desmit minūtēm, un tad sniegs pārvēršas slapjā sniegā, kas vairs saskatāms tikai matos un uz mēteļa, bet ne uz zemes, un tad atkal sāk līt. Bet sasodīts, mums snieg! :)

Tāds temporary state of aggregation, kad grāmata tiek staipīta līdzi vilcienos nevis lasīšanai, bet lai vieglāk neiesaistīties sarunās, ja nu pagadās kāds pazīstams cilvēks.

Bērni māk paskatīties ar tik gudru, caururbjošu un nopietnu skatienu, ka tu pats sajūties tik mazs, nenopietns un dumjš. Un atliek tikai nokaunēties.

Ja es būtu dzīvnieks, tad pavisam noteikti aita.

To būtu grūti izskaidrot, bet šodien jūtos kā cilvēks. Tā gadās reti. Vēl jo retāk tik briesmīgās nedēļās kā šī.

Pavasara saule dziedē.

Kura ir Tava pavasara dziesma?

Bez acu pilieniem dzīve būtu daudz grūtāka vēl daudz grūtāka.

Dzīve aizvien vairāk atgādina bērnudārzu, bet kas zina, varbūt māsām - bērnudārzniecēm ir pavisam savādāks skatījums uz dzīvi. Savukārt emocijas šovakar ir tik notrulinātas, ka nejūtu nekādu riebumu ne pret citu, ne attiecīgi savu izturēšanos.
Minka tik mīļi ieritinājies nesaklātajā dīvānā, ka gulēt šonakt man nespīd.

Diemžēl naktī pietiek laika tām domām, kuras dienā par laimi tiek nostumtas tālu prom kautkurnebūtmalākaktāorwhatever.

Manas domas klejo visos virzienos uzreiz. Iespējamajos un neiespējamajos.

Sliktas domas. Sliktas, sliktas, sliktas domas.

Apollo saka: "Arī nākamnedēļ ziema Latvijā neatnāks", bet es dzeru Ziemassvētku tēju un graužu piparkūkas, un priecājos par to, kā šorīt viss ir aizputināts. Un joprojām putina.

Domas, kurām nevajadzētu būt. Pilnīgi neloģiskas, pilnīgi liekas. Un nesaprotu, no kurienes.
Man pat savi teksti liekas sasodīti divdomīgi.