radiohead bija apaļa skatuve pa vidu, kurai īsti grūti nolasīt 'centrālo' vietu, jo līdz sākumam vispakārt ir nolaisti mazcaurspīdīgi ekrāni.
izvēlējāmies stāvēt pa vidu pret skatuvi vienā no sāniem. otrajā sānā būtu vairāk redzējuši yorku, jo viņš pārvietojās no viena gala mikrofona pie otra pa to pusi. toties mums bija abi greenwoodi, it īpaši colin lovīte.
bet enīvei, pirms 100 gadiem klausoties viņu dziesmas neienāca prātā, ka kādreiz stāvēšu 10 metrus no viņiem un klausīšos kopā ar saviem pieaugušajiem bērniem.
starp citu, daudz bija tieši tāds formāts - vecāki ar saviem 2 pieaugušajiem bērniem. vēl forši, ka tā ir publika, kurā tu jūties absolūti iederīgs - ne par vecu, ne par daudz nobriedis, ne par maz creepy (creep viņi nespēlēja tūrē ne reizi, nedomāju, ka šovakar pēdējā koncī spēlēs). pirms sākuma pāris džeki pamanījās iekustināt publiku uz vilni ap visu arēnu. tik interesanti bija vērot, ka viņi neatlaidās pie pirmajiem ceturtdaļā panīkušajiem vilnīšiem. un kad beidzot vilnis apgāja 360, uzgavilēja visi ap viņiem, kas šo neatlaidību vēroja. vēl publika sadedza telefonu gaismiņas pirms vispār koncis bija sācies. interesanti, ka nedzirdējām nevienus latviešus.
forši, ka nospēlēja visas dziesmas, kuras es gaidīju. turklāt man pārsteidzoši labi patika arī viņu citu periodu dziesmas, kuras neesmu neko klausījusies. un viņu pašu prieks spēlēt tās. un vēl mani fascinēja yorka ritma izjūta kustībās