vairāk kā stundu pa tumsu mežā. distances vidū sāka jūtami līt. tik forši, nevienā brīdī nebija, wtf, ko es te daru. ar katru reizi tumsas kārtas man patīk arvien labāk, lai arī izvēlos tās laika menedžmenta dēļ

svētdienas rītā, pirms astoņiem, iznācu no viesnīcas rīgas centrā, lai pusstundu paskrietu pa vērmanīti, operas skvēru, bastejkalnu. jutos absolūts tūrists. bet ir arī daudz kas pamainījies pa šiem 4-5 gadiem

svētdien telpu orient pirmā kārta, lielajā estrādē. man, tikai braucot uz, jau paceļas pulss par 20 sitieniem minūtē

redzēju straumi. es laikam biju dzirdējusi pārāk daudz sajūsmu. mani neaizķēra nevienā acī. ne stāsts, ne emocijas