šorīt stāvēju rindā uz upi. kamēr peldkostīmā apgāju ap saviem mazdžungļiem, lai paķertu līdzi lejkannu, kaimiņš bija ticis līdz upei pirmais. mēs te vispār četras mājas, peldamies tikai mēs abi ar r un šis viens kaimiņš. mūždien viņam uzskrienu virsū uz ielas vai pilsētā, nevaru nejauši ierasties arī uz 'kopīgu' peldi. stāvēju, slēpdamās slarbenājos, un gaidīju, kad aizies

vasara ir mans mīļākais gadalaiks. man patīk arī pārējie, bet visu pārspēj iespēja iziet ārā tādam, kāds esi, vienā kleitā. nav jāsargā un jātuntulē savs vārgais cilvēka ķermenis, kas ir spējīgs nosalt vētras laikā kalnos vai 12 h noguļot mazapģērbts uz grīdas siltā, apkurinātā dzīvoklī

un vēl. es atvainojos, vasara, ka maijā jokoju - tūlīt jau jāņi un vasara cauri. man šķiet, viņa ņēma ļaunā un ieslēdza kodolziemu. es atvainojos. es zinu, tu būsi vēl gara un brīžiem karsta, un brīnišķīga