bet par tumsu dzīvē, skaisto tumsu

sestdien solīja ziemeļblāzmas sprādzienu, kas varētu mest gaismiņas arī mūsu zemē. netīšām izbraucām uz igaunijas dienvidu skaistāko pilsētu viljandi, kur restorāni ir atvērti un dzīve netiek izslēgta astoņos. ap vienpdsmitiem vakarā biedrs atlūza mīkstajos, elektroniski pielāgojamos pēļos, bet es devos tur ārā, lūkoties ziemeļmeitu. darīju to pirmo reizi un procesā sapratu, ka svarīgi, lai z virzienā no manis ir ne tikai teritorija bez kokiem, bet arī lai tur nav nevienas apdzīvotas vietas tuvākos padsmit km, kas izmet gaismas atkritumus virs horizonta. tā es ik pa brīdim mainīju savu lokāciju, lai saprastu, ka vēl nav labi gana. līdz es atrados uz neliela grants ceļa kaut kur iekžemē, tumsā, viena, pusnaktī, zem koša, koša, sīkizrakstīta piena ceļa. vispirms nobijos, tad padomāju, ka ne cilvēki, ne lāči nezināja, ka šeit būšu, jo pati nezināju, un palaidu bailes vienas. pēc kādas stundas padevos un devos uz pēļiem, vēlāk tīklos manīju ziņojumus ar tehnikā saskatāmu, bet acīm neizteiksmīgi redzamu zelmu. mazliet žēl, varbūt ja būtu pacietusies vēl pusstundu, stundu, būtu matījusi kādu kustību.

bet otrdien ar mammu un ainu pirmo reizi piedalījāmies nakts orientēšanās. mēs drošībai gājām trijatā, lai nepazaudētu sevi, punktus un karti, bija forši. vienatnē būtu vēl spēcīgāk.
kad eju viena pa mežu, arī gaismā, vienmēr ir mazliet bijīgi, bet orientējoties nekad, jo man taču te sacensības, viss oficiāli, haha