man no darāmo darbu daudzuma žoglis stingst un krampus rauj. atļaujiet izkāpt, bet slimību kā iemeslu, piemēram, lūdzu, tomēr nepiedāvāt.
un šonedēļ ir pēdējā fakin maija nedēļa, es tūlīt apbimbāšos. šķiet, joks maija sākumā, - o, jau maijs, samirkšķināšu acis un tūlīt būs septembris, nemaz nebūs bijis joks.

brīvdienās klausījos nonstopa dzeguzē, kaut gan sestdienas priekšpusdienā bija nedaudz pieklususi pēc piektdienas nakts rauta un domāju, cik dīvaini, ka dievsdabadarvins ir izveidojuši šādu sugu. nav ne ligzda jāvij, ne jāperē, ne sīkie jābaro. tikai pati paēd un kūko. kāpēc nav nevienas citas šādas putnu sugas? un vēl, es nosarkstu kaunā, bet tikai tagad pieleca, ka 'kāds pārlaidās pār dzeguzes ligzdu' ietver sevī absurdu per se. vienmēr bija šķitis, ka tas vienkārši ir suģestējošs nosaukums, līdzīgi kā ar latvisko versiju 'uz kraujas rudzu laukā'.

un trešā lieta par brīvdienām. es ļoti brīnos, ka klienti komunicē ar mani sestdienās, svētdienās, darbdienu vēlos vakaros. un tas nav tikai arhitektūrā, kur pēc vairāku gadu sadarbības robežas nošļūk, bet arī ražošanā. vnk pēc 3 mēnešu pauzes piezvana sestdienā - nu tā, mums tad tagad vajadzētu tos logus. un uzrunā uz tu. es celtnieku, ar kuru strādājām 5 gadus, turpināju uzrunāt uz jūs. man besī tā čomošanās.