kā man tā vakar gadījās

braucam ar ulmaņlaiku tipa liftu uz 6. stāvu, pacelšanās laikā zvana mans telefons, lai arī mans vecais priekšnieks vienmēr ir uzsvēris telefona lietošanu lifta lietošanas laikā kā galēju nepieklājību, tomēr izmisīgi rakņājos pa somu, atrodu zibinātāju, atbildu zibenīgi, esam īstajā stāvā. ulmaņlaika tipa liftu īpatnība, ka durvis jāver pašrocīgi lifta lietotājam. ārējās ir samērā vienkāršs izstrādājums, savukārt, iekšējās ir dubultās pendeļvērtnes ar neatlaidīgu atsperi, lai no lifta izstieptu tajā izmanīgi ietilpinātus 2330mm garus finierus, tā nemitīgā pendelēšanās traucē. tā nu es ar vienu roku pieturu vienu pendeļvērtni, otrā rokā turu telefonu, iespējams, dzīvokļa atslēgas, plecā soma, galdnieks cīnās ar otru pendeli un finieriem. pienāk ZE brīdis. man no tvēriena izsprūk telefons, padodas gravitācijas vilinājumam, paspēju vien nodomāt - noteikti iekritīs spraugā starp kāpņu laukumu un lifta grīdu. vai paspēju vizualizēt bļin, neatceros. telefons manas ekspektikācijas ir uzklausījas, slaidi ieņem spraugas trajektoriju bez aizķeršanās. lūk, brīdī kad nebūtībā ir jau 3/4 mana dārgā acurauga, to sasniedz mana labās kājas kurpes zole un atlikušo redzamo 1/4 piespiež pret lifta kabīni. šajā brīdī mani instinkti turpina funkcionēt un es sastingstu. galdnieks mierīgi pieliecas, satver maigi, bet pārliecinoši telefonu un saka - tagad vari noņemt kāju.

krīt (neticamā kārtā tikai) priekškars un lustra