no rīta pār lauku aiznesās briežu pāris, pirmoreiz mūžā redzēju briežus, kādas divdesmit minūtes vēlāk vispirms tālie pakalni ietinās zilā dūmakā, pēc neilga brīža jau visa apkaime bija nepatīkamos asos dūmos. vējš gan strauji nomainīja virzienu un aizdzina tos tikpat strauji atpakaļ, visticamāk uz ādažu poligonu.
piektdien pa vakara pļavu medīja lapsa, pēc neilga brīža ganīties uznāca divas stirnas, no kurām drīz vienu nobiedēja prāvs zaķis, bet ātri abi attapās un katrs samērā mierīgi, lai arī naski turpināja savus virzienus un ceļus.
sestdienas rīta cēlienu zem terases, akurāt vietā, kur parasti sēžu brokastojot, bija nolēmis pavadīt zalktis. brīžiem izlīda uz olīšiem pie terases pasildīties, brīžiem pabāza galvu caur dēļu šķirbu un tādu sprīdi garu turēja, novērojot mūs. izskatījās nesen labi ieturējies, pirmā ķermeņa puse samērā tieva, bet otrajā acīmredzams paplatinājums. es ļoti gribētu, lai viņš ēd ūdensžurkas, bet, visticamāk, tikai baltās pelītes un melnās ķirzakas. R viņš ļāvās papliķēt uzēsto sānu, kamēr no maniem soļiem pāris metru attālumā zibenīgi metās zem terases. R teica, lai nestāsta bārbalai, nebrauks ciemā, bārbal, nelasi, tātad. tomēr, mūsu uzmanības nogurdināts, zalktis vērīgs aizlocījās uz mežu.
eži sen nav manīti, no maija vidus.
šodien laistās dārzs kopš dienvidus - smagais gals - ābeles, plūmes, beidzot iestādītie ceriņš un jasmīns, un fakinie smiltsērkšķi, man šķita, smiltsērkšķi ir kā traka nezāle, bet pat tie mūsu saules / žurku režīmu nespēj turēt. laistās kādu septīto stundu, apmēram 600 litri stundā.

tā biedri, nekā nopietna un nozīmīga man jums nav ko pastāstīt, nedaudz varētu sakasīt, bet, ai, negribas

sāku dienu ar prosecco, beidzu dienu ar prosecco

pa vidu lēnu garu nostrādājos līka, ēdām brokastis un vakariņas, gājām dušā atsevišķi, slēpāmies no saules kopā
varbūt dzīvei arī jābūt tik vienkāršai. vismaz vasarā
es varētu strādāt par andreju upīti, ainavu novērotāju