lasot kāda tautā mīlēta cibiņa patiesās dabas vai precīzāk – vienas no personības iedabas izpausmēm, iznešanu publiskajā vidē, rodas jautājums vai ir cerība, ka tas palīdzēs šim cilvēkam saņemties, mainīties, izjūtot publisku kaunu, vai tomēr tā ir bezspēcība un dusmas, kas kliedz sarkasmā?

no vienas puses sāpīgi notikumi, sakāpinātas emocijas, smagas situācijas ir interesantais lasāmais, no otras jūtos neērti lasot cibas pāru negācijas vienam pret otru, izpildītas uz publiku. tā kā tu stāvētu virtuvē un māsa tev sūdzētu ļauniem, rupjiem, apsūdzošiem vārdiem savu, turpat stūrī sēdošo vīru. tā ir jūsu saruna, vienam ar otru, risiniet savstarpēji un privāti.
tomēr lasīt par pārī esošo otru, ja viņš nav cibists, nemaz nav neērti, bet aizraujoši.

šim cēloņi manā psihē varētu būt ar zīdaiņa putru mātes dziļi iekodētais – uz āru savu grūtumu, nesmukumu, cīņu nerādīt. ja tēvs pārvelkas kārtējo reizi piedzēries, nekad neatstāt viņu kāpnēs guļam par sodu, ievelc iekšā un tad vari sunīt, ja tīk.

padomāju, sapratu, ka cibas gadījumā tieši publiski pausts aizvainojums ir tas nepatīkami mulsinošais. ja tiek mēģināts apjēgt situāciju, lūgts padoms, norunāts nost smagums, apsvērtas šaubas, meklēti risinājumi, pieņemts lēmums, raudāts vai nepiedots, tas ir citādi.