lielajā Lielās ielas un Kārļa Zāles krustojumā mums pretī pa mums vienīgo iespējamo joslu brauca, man šķiet, Ģirts Rāviņš. no teātra varbūt, pēc smaga cēliena varbūt. bija gatavs izkāpt no auto, lai pastāstītu kas un kā.

pēc pa ceļam uz ielas izdzerta mazā, melnā frežanē (tāds sūds, tāds sūds! bet citu mazo nebija) uzdzert viskiju ar ledu vietā, kas pilna ar labticīgiem jauniešiem un divu puišu ansambli (ar pilnīgi vienādu scenāriju visām dziesmām - vispirms ģitāras akordi, tad katru reizi citu grabuļu skaņas pāris reizes un aaaiziet līgana, rimtiska šūpošanās izvērstā solī, pārnesot svaru no priekšējās kājās uz aizmugurējo un atpakaļ), izlejamu staropramen delisnack original (tīra esence, eļļas krāsas sienas un smakas koncentrāts katrā gaisa un virsmas kvadrātmilimetrā), džinu ar toniku, lai nav tie saldie cukurūdeņi, pie reizes ļaujot sevi dubultselfijā font.pal., jo atklājums, ka neesam vietējie, ir spēcīgs iemesls tāda uzņemšanai, long island iced tea, iesākumā no biedra, tad pašas pilnu, tad atkal daļu no biedra, jo pārējo naudu atdevām howling owl glīti noformētajam diskam un download kartiņai, jaunieši ar spēcīgu ievirzi sarežģītā mūzikas izpildē ir jāatbalsta, nebija baigi gudra doma. nākamajā rītā nācās izlaist viesnīcas brokastīs servēto šampanieša iespēju. es jau teicu, ka tā nebija gudra doma? ja tā vispār bija doma.

lielajā dzintarā, kurā ieeju atrast, semantiski nolasot apjomu, nav viegli, palīdz uz A4 sadrukātās bultas, izlīmētas pa perimetru, ar smieklīgo mājaslapas nosaukumu greatamber.LV, pie atvērtajām margām ar lenderē iemontēto spuldzi (slēgtajā kāpņutelpā ir tādas pat margas, vienīgais apgaismojums telpā, labs efekts un laba gaisma, lai arī pats rokturis ir pārāk uzsilis patīkamai taktilajai saskarsmei) katrā galā ir piestiprināti transformatori spuldžu darbības nodrošināšanai. piestiprināti ar tiem baltajiem savelkamajiem plastmasas sūdiņiem. lai nokļūtu 6. stāva restorānā, kuru pamanījām no ~ 3. stāva, nācās izložņāt visus iespējamos atvērtos telpas virzienus, tad ķerties pie evakuācijas plāna izpētes, nokļūšanas slēgtā kāpņu telpā, kas tikpat labi varētu būt evakuācijas kāpnes ar bloķētu izeju no tās, līdz veiksmīgi sasniedzām mērķi. oficiantei pajautājām kāds ir pareizais, oficiālais ceļš nokļūšanai lejā. viņa mūs aizveda atpakaļ pie tām pašām dīvainajām kāpnēm, no kurām savukārt izkļūt pirmajā vai otrajā stāvā un nokļūt līdz centrālajam foajē bija jauns izaicinājums. man patika lielā, atvērtā stiklotā fasāde, redzama no tā kāda 3. stāva, tās formas pasvītrojums ar horizontālo ritmu, oranžās gaismas izkliedējums pret baltajām iekškodola telpu plaknēm. bet netīra, fasādes abi stikla slāņi - iekšējais un ārējais ir netīri. labā ziņa - oranžais (vienīgi dienas gaismā pa gabalu tas veido patīkamu, tumšu, piesātinātu nokrāsu) ir tikai formāls ārējais apvalks, pie dziļa izmisuma ir iespēja to noņemt vai nomainīt uz beztoni. vai kobaltzilu.

Hika ielā sastapām pelēku kaķi ar tikko manāmu rūsganas nokrāsas bēšu pavēderi. jūru sastapām precīzi tādu pašu. tumši pelēku ar rūsganu horizontu un rūsganām smiltīm pie kājām.

Kazdangas pils muzejs tiešām strādā, tiešām pētnieciskajā virzienā, esmu droša. diez vai darbdienās no 8 līdz 16 viņi gaida ierodamies kādu nejaušu apmeklētāju tūristu.

gulbji ir atgriezušies, Kazdangas mežu ezeriņos un pavasara dīķos, ziemāju zaļajos laukos. pa pārim katrā no desmit redzētajām vietām, vienuviet četri ar trim jaunuļiem un dzērvju pāri netālu.

tā tikai škiet, ka Kuldīga svētdienas dienvidū ir tukša, visi, teciņus ieradušies, sēž Goldingen roomā.