varbūt es gaidīju mazliet vairāk lirisma, noskaņās. bet es negaidīju pantiņš pantiņš piedziedājums. par laimi (dažreiz), man ir sūdīga atmiņa un knapas muzikālās zināšanas, šitā vienreiz, divreiz, piecreiz ir jau bijis nepiemeklēja. nepatika tikai tā slavenā pāreja no zilajām uz sarkanajām gaismiņām, ne jau gaismiņas, bet tēmas pārnesums un vēl viena sarkanā dziesma. vizuālais pie baznīcas neaprīkojuma, pie trīspusīgā skatītāju razklada, pie minimālistiskā ekspresionisma bija labs. ne ļoti labs, bet labs. cik nu mūsu altārgalā varēja redzēt, ārā izgāja viens pāris ar septiņgadīgu bērnu pirms pirmās pēdējās dziesmas. pēdējā pēdējā bija klusa nakts.

es neapraudājos, bet smaidīju