upe šogad bija užava. ne visai izteiksmīga, šaura, kas citreiz ir bonus, bet bez krāšņajiem koku vērpumiem krastos vai koku krāvumiem straumē. straume iesākumā spēcīga, bet vienmērīga, arī gultne tikai vienas krācītes izsniedz degustācijai. lielu daļu bagarēta, zemiem alkšņiem vai mežonīgām zālēm nebrienami krasti. toties otrās nakts vieta, pirmās nakts saimnieces aprakstīta un izsniegta visiem trim laivotāju grupējumiem, tajā posmā praktiski vienīgā brīvi izkāpjamā, ar geto - bezjumta pussabrukušu baltu silikāta fabriku vienpus ceļam un bezgalīgu nesen pļautu, tikko ruļļotu pļavu otrpus. tas bija skaisti sēdēt tā slavenā kurzemes piejūras zemnienes plašuma pāris kilometru galā.
upe ietek jūrā, pēkšņi pagriezienā pirms pašas iztekas it kā izčākstot, vari pārbrist tādu 5m straumīti līdz ceļiem. un iekrist trakajā jūrā. pēc tam drebuļi līdz pat mājai un viegls saguruma 37.0.
prozaiskā piebilde - reizi gadā es dzeru tos sūdus, sauktus par sidriem, fizziem un citiem alkokoliskajiem izstrādājumiem čudiem. guli laivā un sūc. paskatījos bildes, nevajadzētu.