tik daudz cibiņu kopā ņemtus iepriekš nebiju visu dzīvi redzējusi, kā tajās divās dienās. un satiku dzēsto pilsoni, kuru satikt bija brīvs prieks. es gan noraustījos un neaizgāju trešo reizi satikt, jo es nespēju izvēlēties tādas lietas kā zīmējumus, kaut arī nepastāvīgus un dziestošus. savukārt mazais bērns precīzi zināja, ka grib iņ un jaņ, un ka viņam tagad būs baltā un melnā cīņa. vēl viņš bija laimīgs par pirmo festivālu savā mūžā, tai pat teikumā piemetinot leņķīti ar optimismu - aah, noteikti līs lietus. mm, nevarētu teikt, ka viņam nebija taisnība, bet varētu teikt arī, ka mani šitais fatālisms uzjautrina un dzen klusā šausmā vienlaikus.

ā, par cilvēkiem un viņu ceļiem. viņiem, tāpat kā bitēm, ir savi konkrēti, no malas varbūt nenolasāmi ceļi. un tā tu kursē pa savu, un tur kursē arī citi, bet citi, savukārt, iet pilnīgi kādu citu maršrutu, un ne reizes nekrustojieties. trīs iepriekšējo gadu pozitīvajos gadu no gada redzēju tos pašus cilvēkus, bet citus nemaz, lai arī vēlāk uzzināts, ka bijuši uz visiem. tāpat arī te, ej uz kuru grupu gribi, redzi atkal jau 'savējos' turpat. un pat daži no pērnajiem pos. ar kleitu to pašu.

par mūziku ko teikt būtu nepiedienīgi, jo gaujartu redzēju pirmoreiz (mīlu mākenu kā tēlu), šķūnī nespēju izturēt ilgāk par divām pusēm no dziesmām, un gan jau ka vēl kādas šausmas varu uzrakstīt mūzikas znatokiem un labasdabas īstās garšas (lasi - pirmo festu) pazinējiem. bet man ļoti patika viss tas, ko es klausījos un skatījos ilgāk par divām pusdziesmām, un tas bija diezgan, vienā dzīvā grafikā visu knapi paspēt un nepaspēt.
nu jā un chinawoman man bija to divu pusdziesmu listē. vispirms rudaks mudaks pa dienu uzrāva škrobi ar 'diskusijas vadīšanu' par kolka cool. sabraukuši bija gandrīz visi aktieri - kaimiņš, pole, apinis, keišs, zariņa - un viņiem nepajautāja nevienu jautājumu, viņi nepateica nevienu vārdu. 'diskusiju' pēc desmit minūtēm, kurās izprašņāja chinaw., slēdza. keišs ar abiem bērniem iekāpa mašīnā un aizbrauca, pārējie klejoja pa teritoriju. chw tad vēl izskatījās labi un interesanti, bet vakarā uz skatuves viņai bija tik dīvaina dikcija un skats un kustības un atmosfairs, ka gājām likt bērnus gulēt. ar atgriešanos trāpījām uz agresīvajiem auļiem. dotu zobenus rokās, viņi nedomājot celtos un ietu cīņās.

vēl par aktuālo - alu nedzēru, par garšu nezinu, dzēru lambrusco pārīti, un ko tur vēl. nereiba nepakam, sestdienas naktī izmisumā sāku lietot tīru konīti, bezcerīgi. skatījos uz pāris redzētajiem 'teļiem' ar skaudību, viņiem pāris glāzes alus un dzīve rožaina uz divām sutkām, visticamāk. nu jā, telšu ābeļdārzā pirmais rīts atausa vairumam tāds nedaudz nervozs, tāds nedaudz nīgrs (mārcīīīī, mārcīīī /atskan jau no daudzām teltīm - mārcīīī/ nekliedziet, ja neziniet mārcīī), tāds nedaudz lijis. un točas nesniedz gaidīto atvieglojumu. bet nākamajā naktī gan telti (neesat redzējuši violetu telti? /pilnīga tumsa) palīdz atrast, gan sasaucas ar mārci, gan rīts tāds silts un saulains ar darba kolēģi tieši kaimiņos, izrādās. pēc nedēļas tur būtu 'love on earth un ābeļdārzs' komūna, čista.

p.s. svētdienas vakarā nebijām festos, nebijām pilsētās, atbrauca brālis, atbrauca mamma, paņēma bērnus, aizbrauca visi, paņēmu brutu, vīrs pārīti alu, sēdējām krēslos, skatījāmies mākoņu dzīvi dīvaino un skaisto, bazarējām un piedzērāmies.