es nesaprotu, kā var būt tik riebīgas mellenes. muti rauj čokurā ar rūgtumu un bezgaršību

tebra, tātad.

ļoti simpātiska upe, kā jau tās mazās dara. mēs laidāmies iekšā uz apriķu tilta. ja tur uzkavējas nepilnu stundu, kamēr džeki aizbrauc pēc laivām, var dabūt maisiņu gaileņu, pienu alus divlitrenē, mazliet atlietu tik cik kaķim, un nelielus mājienus par tām pēkšņajām mīlestībām. upes mūsu maršruta sākuma gals līdz otrās dienas pusdienlaikam ir riktīgi foršs, šaura, pasekla, gana strauja, milzīgi koki krastos, daļa nokaltuši, kas piešķir dramatismu, daļa saauguši pilni ar atvasēm (vislabāk visu vērot guļam laivā uz muguras, var iemalkojot kādu burbuļūdeni), un diezgan daudz sanestu, sagrauztu, sakritušu arī upē. bet tur kāds ir kuģojis cauri ar fuksīti un visas šaurās bezizejas pārvērstas par vienīgajām šaurajām iespējām. ūdens šovasar ir augstāks kā ierasts nekarsto un nesauso laiku dēļ, cik varēja spriest arī no vietējo apjautāšanās vai tikts ir cauri. līdz ar to ne pludinātie baļķi, ne nedaudzie akmeņi nekādu dižo aktivitāti nepaģērēja (5 ne, nais, ne?). pērnā brasla bija daudz prasīgāka darbam un uzmanībai.

krasti, tātad, skaisti, bet ne īpaši draudzīgi teltīm un citām tādām izkāpšanām. vai nu džungļu meži vai garzāļu pļavas ar pāris variācijām vīgriezēs, nātrēs vai ciņos. pēdējo paņēmām naktsguļai, ātri tā bija patīkama apmetnei. otro nakti gulējām ļoti skaistā vietā - aiz vecā tilta (ne paši vecākie, kuriem tikai melni baļķu stabi, bet tāda parasta padomju betonbūve, kuru vairs aktīvi nelieto) kādu km vai pusotru uz leju kreisajā krastā nelielu, kuplu priežu audze ar smalku, rudu smildziņu norā. no upes gan to aizsedz lielie koki un augstais krasts, nez kā mūsu izlūki iedomājās tur palūkot. bet ja brauc ātri un tālu, tad šī vieta varētu būt par vēlu pēdējai nakšņošanai, kādi 12km līdz jūrai. otrā nakts mums izsniedza kļovu vētreli, telts un kopējais tents purgājās kā lupatiņas vējā, kāds ik pa brīdim atvēra debesīs dušu uz pāris minūtēm un vienreiz ieblieza pa bungādiņām. svētdiena atnesa nesolīti sausu, pat nedaudz saulainu.

ar plūdumu upe kļūst arvien platāka, dziļāka, rāmāka, protams, pēc ciešās draudzības ar durbi, klajā nāk platjoslu šoseja. kā zināms pāvilosta pieprasa lēnu gaitu milzu burtiem, lai arī otrā upes galā, bet jūras vējš mums to nemitējās atgādināt jau pie pilsētas estrādes, kurā zvejnieksvētku balli nokavējām par kādām 12h. tie laikam ir fiksiņie kaut kādi, sanāk uz stundu, sadzeras, izkaujas un pa mājām, otrā rītā vairs tikai metāldetektoristus izsūtot uz vietām. nu ja, bet līdz āķgalam tikām un varonīgi un jūra kruta ar saviem zaļajiem viļņiem un zaļajām zālēm apenēs.

mani sāk nedaudz nomākt nemitīgā cibistu viesošanās naktīs. nu jau pietiks simamura, ena, dzeina, kinskis, iness, fjokla un vēl kaut kas, kas vairs visus atcerēties spēj.

šonakt bija baiss sapnis, ka mans vīrs maija vidū ir saņēmis diagnozi un jau ap jūliju miris. mēs ar viņu vēl pārspriedām, kā tad tā, tik ātri. un pie sevis nodomāju, ka es gan jocīga, sarunās ar kolēģiem ik pa laikam viņu pieminu kāda notikuma saistībā, nepasakot, ka vairs nav. skērī šit, kāpēc kas tāds būtu jārāda un jāskatās. un uzrakstu to skaļi, lai tiktu vaļā.