snieg

izlasot teikumu par to, ka kevins speisijs savu teātri uztver arī kā sociāli ļoti nozīmīgu vietu, ar studijām bērniem, ar lētiem seansiem distancētajai kultūrai mazāk turīgo vidū un piebildi, bet par to būtu valdībai jādomā daudz vairāk par viņu, uzjundīja par mums, par latviju.

kad ātri skrien un aizķeries, paklūpi. un nomaucies no visa spēka. delnas sāpīgi noberztas, sūrst, ar pašinstinktu šaujot rokas pirmās, lai nebūtu ar seju pret zemi. tomēr triecienā pakrīti tām vēl pāri. mirkli sastingsti, pilnībā samulsti un tad ar kaunu slienies kājās. neveikli, aši mēģini notīrīt bikšu ceļus, sakārtoties, atgūt pašcieņu un doties tālāk, it kā nebūtu krists.

citi turpina savu taisno ceļu, atskatās citādās kustības piesaistītu skatienu, ne nosodošu, ne līdzjūtīgu. atturīgu. un turpina savu.

muļķīgākais, ka blakus tev iet māsa vai mamma, kas nevis palīdz piecelties, bet sāk nikni šņākt - idiote, skaties, kur ej, vai tiešām nevari vienreiz skatīties, kur kājas liec, kas tu pilnīgi kaut kāda kverple.

nezinu, kur tieši esam, bet atsākts iet vēl nav.