sekojot blond norādēm, kur meklēt sēnes, tikām pie pirmās baraviku ražas apzinīgajā mūžā. ceļš gan izmeta nelielu līkumu, proti, atradām priežu jaunaudzīti dziļi sadzītajās vagās ar baltu sūnu un viršiem un bez nevienas sēnes. bet izejot tai cauri atskanēja pirmais juhūū. lielas priedes, nelieli ozoliņi, bieza sūna (mazas cepurīts ar 20cm kātiem) vai arī gluda zālīte (lielas vai mazas galvas, bet redzams, drukns, uz leju matrjoškas kātiņš). 14 kg nebija, bet daudz. šādi sēņot man pat patīk.

stundu vēlāk izglābām re māsu no nosmakšanas ar vīnogu nepareizajā trubiņā. cīņa bija kādas 5 min. par laimi, šķirstot kanālus, reiz redzēju degpunkta sižetu par māti, kas 3gadīgo dēlēnu atgrieza no zila stāvokļa pateicoties kompetentai ārstei 112 otrā galā. sarunu atskaņoja arī raidījumā un tagad noderēja.

visa māja smaržo vārītās baravikās. ā, bekas mēs neņēmām. nez, tā nav vīzdegunība? /tas nav jautājums.

man patīk kaķis lauku ārā. vērot viņa rīcību pret pasauli.
bet pilsētā, kur man ar viņu jāspēlējas, lai viņam nebūtu jābļauj vai jāguļ, man nepatīk.

ar bērniem man arī reti kad patīk spēlēties. parasti domas ātri aizklīst prom un citur un tāpat nav nekāda spēlēšanās.