nākot uz darbu novēroju ainiņu zināma komponista un viņa sievas, tik pat simpātiskas, cienījamas personas, rīta cēlienā.

viņš iznāca no ēkas pagalma (tur droši vien miskastes maisiņš un tā) un devās trolejbusa pieturas virzienā. pelēkās džīnās, džemperītī, zolīdu mugursomu plecos un absolūti spilgti sarkanām kedām kājās. viņa gaita ir tāda mazliet neveikla, tāda kā kautrīga, tādēļ tās kedas..
uz ielas stūra, no kura fasādes ieeja mājā, viņu sagaidīja viņa. tāda lietišķa darbībā, ieskatījās rokaspulkstenī, pavērās vai nenāk jau trolejbuss un tad sagaidījusi viņu pāris metru attālumā, sasmaidījās līdz ausīm, abi sadevās rokās un no sirds sāka ķiķināt, smieties un devās uz pieturu.

tajā bija tas, kā pietrūka sestdien apmeklētajās kāzās.