izlasīju 'mēs, zoo stacijas bērni'.

ierāva virpulī, pirmkārt, par manu attieksmi pret bērniem, par to dzīvošanas daļu, kas tieši saistīta ar viņiem.
tad pēc iekrišanas pēcpusdienas, nepārvaramā miegā un vēl lasīšanas gultā griezās galva un viss izskatījās pēc pritona. gan bardaks istabās, gan bezvirziens manī pašā.

tikko izlasīju, ka viņa divdesmitnieces gados sākusi atkal lietot, tad visādi.
tagad viņai ir 13 gadīgs dēls, kurš viņai ir pērn atņemts, pārtrauktas vecāku tiesības, pati lietotāja un ir pazudusi.

jā, tas mani atkal satrieca. nav tādu happy end