dzīvojāmies vecmāmiņas lauku mājas pagalmā, kad tur iebrauca katafalks. un tad atcerējos, ka šodien ir mana un vecmāmiņas bēru diena. jāpaspēj līdz bērēm nomirt. apbedīšanas darbinieki uzlika zārku, tam apkārt kārtoja svecītes, pelēkas, dzeltenas. uz šīm mājām mani atveda uzreiz pēc piedzimšanas, skaisti no šejienes arī aiziet, nodomāju.

sametās mazliet žēl dzīves un sāku diņģēties, varbūt šodien var vēl nemirt.

sapnī nebija ne bēdu, skumju vai sāpju sajūtas.