ziema
Feb. 23rd, 2022 | 03:33 pm
From:: _puucinja_
Pēc vairāk kā gada psihoterapijā esmu beidzot sapratusi, ka esmu īsta maita, tikai ļoooti prasmīgi to slēpju. Ar maita es domāju šo -
Narcissistic personality disorder — one of several types of personality disorders — is a mental condition in which people have an inflated sense of their own importance, a deep need for excessive attention and admiration, troubled relationships, and a lack of empathy for others.
Esmu cilvēks, kas nodarbojas ar atkarībām - viss, ikviens un katrs ir man vajadzīgs tikai lai iedotu man mirkļa, vai ilglaicīgāku eiforiju, aizmiršanos, nedomāšanu, iespēju nebūt sev.
Paldies arī vienam no maniem pēdējiem boyfrendiem, kurš tik perfekti un nesamāksloti, neslēpti man pārādīja kāds ir īsts narciss. Ar laiku tas man lika apzināties cik daudz mums ir kopīga.
Nu lūk, un tagad es te sēžu, saprotu, ka esmu izsmēlusi visu no sava patreizējā boyfrenda, un nekas ūber ekstra no viņa manu neesošo dopamīnu vairs nevairo, un es varētu viņu saburzīt un izmest papīrgrozā, bet tā vietā es gaidu, nerunāju, gaidu, noslēdzos, gaidu kad viņš pats sapratīs, viņam vienreiz pietiks, un viņš ies prom. Vienīgais, ko es daru, varbūt, pareizi ir tas, ka ikvienu domu, sūdzību vai projekciju, kuru pret viņu gribu pavērst un uzkasīties par nenozīmīgām lietām es droši varu paturēt pie sevis, un vnk to nedarīt. Jo viņš nav šeit, lai dīlotu ar manu atkarību, narcistiskajām tieksmēm un vajadzībām. Viņa vienīgais trūkums ir tas, ka viņš man nedod iespēju ar savām problēmām būt vienatnē, jo tā es esmu radusi dzīvot, no viena "ļoti iekšēji sūdīgi" brīža, līdz otram "ļoti iekšēji sūdīgi" brīdim, un tad es nevaru ne ar vienu būt, man jābūt vienai, lai varu saņemties un izdomāt kas vai kurš būs nākošais, kas novērsīs mani no šī destruktīvā iekšējā stāvokļa. Bija brīdis, kad es vnk mēģināju ar to visu sevī iekšā notiekoso būt. Nekur nebēgt, neko nemeklēt, jo esmu jau ļoti nogurusi tā dzīvot. Vispār nebija slikti, būt ar savu tukšo, nelaimīgo es, kopā dienām sēdēt dīvānā, un nepārmest sev neko, un tad izdarīt kaut ko normālu, aizbraukt uz jūru, vai aiziet uz baseinu, nevis dzert alu, ēst sliktu pārtiku, vai gaidīt un cerēt, ka tas otrs tev kaut ko iedos, kaut ko kā tev iekšā nav un nekad nav bijis.
Tā nebija ne vainas dzīvot. Bet tagad viņš ir blakus, un man traucē.
Narcissistic personality disorder — one of several types of personality disorders — is a mental condition in which people have an inflated sense of their own importance, a deep need for excessive attention and admiration, troubled relationships, and a lack of empathy for others.
Esmu cilvēks, kas nodarbojas ar atkarībām - viss, ikviens un katrs ir man vajadzīgs tikai lai iedotu man mirkļa, vai ilglaicīgāku eiforiju, aizmiršanos, nedomāšanu, iespēju nebūt sev.
Paldies arī vienam no maniem pēdējiem boyfrendiem, kurš tik perfekti un nesamāksloti, neslēpti man pārādīja kāds ir īsts narciss. Ar laiku tas man lika apzināties cik daudz mums ir kopīga.
Nu lūk, un tagad es te sēžu, saprotu, ka esmu izsmēlusi visu no sava patreizējā boyfrenda, un nekas ūber ekstra no viņa manu neesošo dopamīnu vairs nevairo, un es varētu viņu saburzīt un izmest papīrgrozā, bet tā vietā es gaidu, nerunāju, gaidu, noslēdzos, gaidu kad viņš pats sapratīs, viņam vienreiz pietiks, un viņš ies prom. Vienīgais, ko es daru, varbūt, pareizi ir tas, ka ikvienu domu, sūdzību vai projekciju, kuru pret viņu gribu pavērst un uzkasīties par nenozīmīgām lietām es droši varu paturēt pie sevis, un vnk to nedarīt. Jo viņš nav šeit, lai dīlotu ar manu atkarību, narcistiskajām tieksmēm un vajadzībām. Viņa vienīgais trūkums ir tas, ka viņš man nedod iespēju ar savām problēmām būt vienatnē, jo tā es esmu radusi dzīvot, no viena "ļoti iekšēji sūdīgi" brīža, līdz otram "ļoti iekšēji sūdīgi" brīdim, un tad es nevaru ne ar vienu būt, man jābūt vienai, lai varu saņemties un izdomāt kas vai kurš būs nākošais, kas novērsīs mani no šī destruktīvā iekšējā stāvokļa. Bija brīdis, kad es vnk mēģināju ar to visu sevī iekšā notiekoso būt. Nekur nebēgt, neko nemeklēt, jo esmu jau ļoti nogurusi tā dzīvot. Vispār nebija slikti, būt ar savu tukšo, nelaimīgo es, kopā dienām sēdēt dīvānā, un nepārmest sev neko, un tad izdarīt kaut ko normālu, aizbraukt uz jūru, vai aiziet uz baseinu, nevis dzert alu, ēst sliktu pārtiku, vai gaidīt un cerēt, ka tas otrs tev kaut ko iedos, kaut ko kā tev iekšā nav un nekad nav bijis.
Tā nebija ne vainas dzīvot. Bet tagad viņš ir blakus, un man traucē.