Fantāzijas sajūtas piedzīvojumi sekss + filozofija

Pēc vairāk kā gada psihoterapijā esmu beidzot sapratusi, ka esmu īsta maita, tikai ļoooti prasmīgi to slēpju. Ar maita es domāju šo -
Narcissistic personality disorder — one of several types of personality disorders — is a mental condition in which people have an inflated sense of their own importance, a deep need for excessive attention and admiration, troubled relationships, and a lack of empathy for others.
Esmu cilvēks, kas nodarbojas ar atkarībām - viss, ikviens un katrs ir man vajadzīgs tikai lai iedotu man mirkļa, vai ilglaicīgāku eiforiju, aizmiršanos, nedomāšanu, iespēju nebūt sev.
Paldies arī vienam no maniem pēdējiem boyfrendiem, kurš tik perfekti un nesamāksloti, neslēpti man pārādīja kāds ir īsts narciss. Ar laiku tas man lika apzināties cik daudz mums ir kopīga.
Nu lūk, un tagad es te sēžu, saprotu, ka esmu izsmēlusi visu no sava patreizējā boyfrenda, un nekas ūber ekstra no viņa manu neesošo dopamīnu vairs nevairo, un es varētu viņu saburzīt un izmest papīrgrozā, bet tā vietā es gaidu, nerunāju, gaidu, noslēdzos, gaidu kad viņš pats sapratīs, viņam vienreiz pietiks, un viņš ies prom. Vienīgais, ko es daru, varbūt, pareizi ir tas, ka ikvienu domu, sūdzību vai projekciju, kuru pret viņu gribu pavērst un uzkasīties par nenozīmīgām lietām es droši varu paturēt pie sevis, un vnk to nedarīt. Jo viņš nav šeit, lai dīlotu ar manu atkarību, narcistiskajām tieksmēm un vajadzībām. Viņa vienīgais trūkums ir tas, ka viņš man nedod iespēju ar savām problēmām būt vienatnē, jo tā es esmu radusi dzīvot, no viena "ļoti iekšēji sūdīgi" brīža, līdz otram "ļoti iekšēji sūdīgi" brīdim, un tad es nevaru ne ar vienu būt, man jābūt vienai, lai varu saņemties un izdomāt kas vai kurš būs nākošais, kas novērsīs mani no šī destruktīvā iekšējā stāvokļa. Bija brīdis, kad es vnk mēģināju ar to visu sevī iekšā notiekoso būt. Nekur nebēgt, neko nemeklēt, jo esmu jau ļoti nogurusi tā dzīvot. Vispār nebija slikti, būt ar savu tukšo, nelaimīgo es, kopā dienām sēdēt dīvānā, un nepārmest sev neko, un tad izdarīt kaut ko normālu, aizbraukt uz jūru, vai aiziet uz baseinu, nevis dzert alu, ēst sliktu pārtiku, vai gaidīt un cerēt, ka tas otrs tev kaut ko iedos, kaut ko kā tev iekšā nav un nekad nav bijis.
Tā nebija ne vainas dzīvot. Bet tagad viņš ir blakus, un man traucē.

Man šķiet, ka uz brīdi es varētu šo atsākt, jo man ir " drusku" destruktīvā ko rakstīt.
Man patīk paģiras, tāds miers, neko lāgā nesaproti, un nekas neuztrauc, galvā vatte un klusums, varu darīt visu lēnām un pievērsties tikai darāmajam, gandrīz meditatīvi.
Man nepatīk paģiras, kad ieraugu savas acis veikala spogulī, cik tomēr slikti alkahols liek man izskatīties nākamajā dienā. Tas žēl. Citādi jau varētu tam nodoties bez tādas vainas sajūtas.
Vakarnakt skatījos vienu porno klipiņu xhamsterī, un kaut kādas atmiņas, kaut kas manī salūza, un nobira pat viena asara. Nez...noskatīšos skaidrā, varbūt tad uzrakstīšu par ko.

Šobrīd manu kolekciju papildina trīs lielie kaķi, vīrieši kas pēc horoskopa ir Lauvas. Diviem ir ap 40 un vienam 26 gadi. 26gadīgais ir tievs ar milzīgu locekli, abi pārējie ir resnāki un ar mazākiem.
Bet viņus visus vieno iespaids kādu viņi uz mani atstāj. Pricipā jau bučojoties vien man ir sajūta, ka manas smadzenes kļūst šķidras un iztek no galvas, es kļūstu absolūti vadāma un pakļāvīga, pēc tam pati par to brīnos, uz ko tikai viņi mani var pierunāt.
Manas vis mīļākās atkarībiņas. Murr.

Kopš mana 26gadnieka, kuru esmu nodēvējusi par savu vis mīļāko atkarību, es pat vairs nezinu kādi vīrieši man patīk. Katrā ziņā ne tādi, kā patika pirms viņa.
Tagad laikam tikai līdzīgi viņam. Nu kur var šitā ieberzties!!!

Nu gan laiki pienākuši... 40 gadnieki, man šķiet par vecu, lai es būtu ieinteresēta veidot jaunas pazīšanās. Hmm...
Papucīti diezgan labi var spēlēt arī jaunāki manu vajadzību apmierināšanai. :P

Dāmām dažreiz tā gadās, ka no lieliem stresiem pēkšņi sākas kaut kādas mēnešreizes/asiņošanas nelaikā. Gluži kā man tas ir šobrīd.
Un tad seksu nevar, baseinu nevar, pirti nevar un izrādās pat masāžu īsti nevar!!!
Kas tad atliek? Kā noņemt stresu?
Alkahols!!! Par laimi vismaz kaut kas mani var glābt šajā melnajā caurumā.

Jau pāris dienas ļoti nejēdzīgs noskaņojums, destruktīvas domas un frī ar sieru + rumkola ir mans mīļākais ēdiens...
Tad pēkšņi onkulis N raksta, ka palasīs man pasaku, kad būšu zem segas!
Un tiešām, onkulis N feistaimā man lasīja priekšā pasaku par putekli! Tas bija ļoti mīļi, ļoti, ļoti!
Šodien sirsniņā siltumiņš. :)

*Dāmas! Ja būšana virspusē jums sagādā pūles, tad to vienkāršī vajag darīt ar resniem čaļiem, nevis tieviem kā skals! Būs vieglāk sēdēt! Tāds, vismaz man, ir pēdējā laika pozitīvais atklājums. :)
*Ja viņš pasaka: "cik tu esi skaista" tieši mirklī kad es ar seju tuvojos viņa loceklim, skatoties acīs... Vai teiktais nāca no sirds? :P

Nu jā...tagad no rītiem mana seja izskatās tā, kā vidusskolā uz pohām. #vecums

Šorīt meditējot atcerējos, ka pirms nedēļas man bija laime piedzīvot brīnišķīgu mirkli.
Tas notika lidojot lidmašīnā, lēni, lēni tuvojoties zemei, nolaižoties. Vēroju skatu pa logu, ko no manis šķīra vēl divas sēdvietas, man blakus sēdēja vīrietis, un pie loga māmiņa ar bērniņu. Es klausījos meditācijas mūziku, un atskārtu cik perfekti mūzikas temps saskan ar skatiem, kuri plūst garām aiz loga, lēni, nesteidzīgi, mierpilni. Tas bija tik skaisti.
Bērniņš knosījās un činkstēja, bet tad vienā brīdī palika gaišāks, bērniņš paskatījās uz mani un blakus sēdošo vīrieti un pasmaidīja, mēs arī pasmaidījām, pasmaidīja arī bērniņa mamma. Šīs mūzikas pavadījumā tas bija brīnišķīgs mirklis. Pēc tam bērniņš aizmiga.
Kā teiktu meditācijas pasniedzējs - gaismas piliens nokrita no debesīm un iekrita tieši manā dvēselītē un tur kļuva gaišāk. Jūtos pateicīga, ka varēju piedzīvot ko tādu.
Tā lūk!

https://www.radiosrichinmoy.org/wp-content/uploads/media/sacred-dawn-shindhu-427/82-8-1.m4a

Gribas kaut ko sliktiņu un mīļu, bet sliktiņu.

Kafija un sekss no rīta, mākslas muzejs un vakarā karsta pirts! Jauka svētdiena, ko lai saka. :))

Šodien laikam sapratu dziesmas vārdu "Mūūūļķēēē sīīīrds..." īsto nozīmi.
Dopamīns vnk ir narkotika, to vispār vajadzētu aizliegt!

Bezmiega naktī apsēdos tualetē uz poda un pār mani nāca zināma apskaidrība.
Manā gultā gulēja vīrietis un krāca, bet man sēžot uz poda no zemapziņas pēkšņi izpelēja secinājums, ka šī ir tikai aizraušanās, un arī tās trakās sajūtas ar mazo puiku arī ir tikai aizraušanās, kurai es par visām varēm gribu piesiet kaut ko pārdabisku, kaut ko lielu, mūžīgu, nebeidzamu un izmisīgu. Iemīlēšanās stāvoklis, kurš sakņojas manā ego, kurš kā tāda melna plēve plivinās priekšā manai sirdij, prātam liek domāt, ka tieši tāda ir mīlestība! Sajūtas ir tik kocentrētas un pieķeršanās tik spēcīga, ka nekas cits vairs nav svarīgs.
Tā jau varbūt notiek ar visiem. Bet tā vietā, lai izbaudītu šos brīžus dzīvē, es tos uztveru šausmīgi nopietni, un mans prāts jau kaldina kaut kādus plānus, kuri nekad nepiepildīsies, jo iekāre ir gaistoša, ego mīlestība ir gaistoša, to var izbaudīt, bet no tās nevar prasīt pārāk daudz! Taču tas ir tieši tas ar ko es parasti nodarbojos, cenšos no divu ego kaislīgās saskarsmes pieprasīt visu. Varbūt, ka tomēr eksistē arī cits līmenis kurā veidot attiecības ar pretējo dzimumu?! Tas tā, vairāk jautājums manam apmātajam prātam, kurš atkārto vienas un tās pašas kļūdas, meklējot nepariezajās vietās un situācijās.
Mans ego ir ļoti pieprasošs un tāpēc es tik augstu vērtēju kaisli un seksuālu saskarsmi, jo tas ir viss ko mans ego māk novērtēt, tās ir spēcīgas emocijas, kas atslēdz prātu.
Un tāpēc vienmēr tās psihopātiskās svārstības manās domās - mīlu, ienīstu, gribu, negribu, savējais, bet pēc mirkļa jau svešs un netīkams!!!
Godīgi sakot mani līdz galam neapmierina tas, kā viss ir iekārtots. Simpātijas, kaisle, sekss starp 2 cilvēkiem, tik spēcīgas izjūtas, orgasms utt. un tomēr tas nav īstais cilvēks? Kāpēc sevi tā jādedzina, jāatdod, jāpiedzīvo kaut kas tik skaists, un tad jāšķiras? Kāpēc tā ir iekārtots? Var jau būt ka tikai es esmu tik nepacietīga, ka sāku no nepareizā gala, sāku ar seksu, un visu sabojāju. Bet sēdēt bez seksa ir gaužām bēdīgi. Es nesaprotu?

Šovakar man paliks 32. Patiktos tos ciparus samainīt vietām. :D 23 bija interesants vecums... sāku krāpt savu pirmo puisi ar kuru biju 4 gadu ilgās attiecībās, beigās pametu viņu. Nu tā...
Šodien feisbukā uzgāju viņa kāzu bildes, zināju, ka viņš vasarā apprecējies.
Mēs neuzturam kontaktus, bet uzaicināju viņu draudzēties.
Toreiz nezināju...bet tagad es zinu, ka var izšķirties, sadzīt, piedot un arī vēl pēc tam sarunāties ikreiz nejūtoties bezgala slikti. :)

Sarunas whatsappiņā...Viņa ietekmē es nelietoju alkaholu veselu nedēļu. Man tas bija pēdējā laika sasniegums.
Secinājums pēc pirmā randiņa... hmm... kaisle liek man reibt tā pat kā lakahols un vēl stiprāk, aizskalo domas, aizskalo apkārtējo pasauli, es palieku slapja, karsta un kunkstoša. Skūpsti un uzmākšanās, mašīnā pēc pastaigas saulrietiņā gar jūriņu, murr... un vienā brīdī es dzirdu sevi sakām, ka varbūt tomēr ejam augšā uz "tēju". Viņš visu šo laiku centies to panākt, burvīgi, brutāli un brīnišķīgi mani pavedot, čukstot te kaut ko salkani mīļu, te rupju un piedauzīgu.
Un pēķšņi viņš maina taktiku!! Paziņo, ka tomēr negrib sasteigt. Bet atrauties arī īsti nevaram. Ak, saldumiņš... ar mokām tiku prom...ar mokām.

Es jau zinājau, ka viss tā attīstīsies, varbūt intuīcija. Par šo izbraucienu ar jahtu man jāatlīdzina ar minetu. Kāpēc gan ne! Atceroties iepsriekšējo reizi, kad man tecēja siekalas tā, itkā es sūkātu citronu ledeni! :D Man tik ļoti patika viņam sūkāt, maigi, baudpilni, tā, ka apziņa aizpeld un ir tikai šis mirklis, tikai tas ko jūt iekāres jutekļi, un pakļaušanās jutekļi. Tas mirklis, kad viņš saņem mani aiz zodiņa un kakla, lai virzītu manu muti tā, kā viņam labāk. Murr. :))
Tas mirklis, kas es mazliet aizrijos un paskatos uz viņu un saņemu pļauku, vienu, divas un arī trešo. Nav ne jausmas, kas notiek viņa galvā. Manās smadzenēs notiek īssavienojums, ko izraisa bauda, apjukums, pakļaušanās, pazemība, nereālas tuvības/connection sajūta un atdošanās sajūta.
Beigās man tiek paglaudīta galviņa, jo esmu norijusi spermu.
Es nedomāju, ka kāds spēj saprast kā es jūos, jo vienkārši manā ādā ielīst nav iespējams. ......

Nav tādu lietu, kuras nebūtu perfektas, ja tās dari tu. Man tik ļoti patīk būt atkarīgai no tevis. Es apzinos, ka varbūt tas ir neveselīgi. Bet es apzinos, ka tā ir spēle, ne realiatāte. Man tas bezgala patīk šobrīd.

Starp mums viss var turpināties? Vai arī tu esi sapisies par to, ka esmu saķērusies? Ai...nevajag, tam nav nozīmes. Tu esi mana neralaitāte, kurā patverties, un es ļoti gribu lai tā tas paliek. Varbūt es tevi tā vairs nesaistu, kā sākumā. Es tur neko nevaru līdzēt, jo tu esi tas, kas man iesit pareizajā bīdī, un šoreiz pakļauj mani savai baudai.
Es esmu te, pie tavām kājām, lūdzu nedzen mani projām. Tu vari pasmieties par mani, un lūdzu, lūdzu izmanto mani, bet tikai nedzen prom.

Šonedēļ seksam.lv nekādas labas sarakstes nebija, drīzāk slikti piemēri. Man tika jautāts, lai pastāstu kaut ko jautru, kas atgadījies seksā... Es, savukārt, tā padomāju un atbildēju, ka kaisli ar jautrību jaukt nevajag, jo tad nekas labs nevar sanākt, un ka nekā jautra man seksā nav bijis.
Taču, es biju aizmirsusi faktu, ka es praktiski vienmēr smejos/ķiķinu tieši pēc orgasma!!! :P Lūk, arī jautrība.
Šovakar man tas tika atgādināts. :))

Šorīt guļu un domāju kas tad īsti ir tā dzirkstele par ko runā attiecību neizdošanās sakarā, ka nav tās dzirksteles! Laikam jau tas atkal ir saistīts ar seksu, tā pat kā tauriņi vēderā ir vis tīrākā iekāres pazīme.
Vai dzirkstelei jābūt jau pirmajā seksā? Vai arī tā drīkst būt trešajā, kad cilvēki vairāk atveras jo sāk aprast ar otru?
Es zinu, ka riskēju ar to, ka kāds sabīsies un sāks pārdomāt, vai viņam tas vispār ir vajadzīgs, bet... Šorīt man liekas, ka esmu piedzīojusi to dzirksteli ar savu saimnieku, un jau pirmajā reizē. Dzirkstele stimulē pārējo ķīmisko vielu darbību manās smadzenēs...un tad notiek šādi: nesen es viņu pirms tikšanās ieraudzīju tālumā uz ielas un paslēpos, samulsu kā maza meitene, jo tur nāca viņš, ak, ak, ak...